Tam, kas pieskata mērkaķus, maksā divtik vairāk, nekā atlīdzībā saņem Saeimas deputāts. Egila Līcīša feļetons 13
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piezvanīja lasītājs Stiebrs. Viņš grūtsirdīgi teica: “Paskat, ko! Izsludinājuši konkursu uz Zooloģiskā dārza valdes locekļa vietu. Alga trīs tūkstoši sešsimt. Tam, kas pieskata mērkaķus, maksā divtik vairāk, nekā atlīdzībā saņem Saeimas deputāts.” Un sadrūvējies Stiebrs nolika klausuli.
Es iegrimu pārdomās. Politiķi, protams, ir mūsu mazākie brāļi, un parādās dažādi parazītkantori, kur priekšniecība atalgojumā saņem pat premjera algu.
Bet vai parlamentā strādā tik izpildīgi un uzcītīgi cilvēki, kas spēj sagādāt tautai tikpat vieglu un netraucētu dzīvi, teicamus labturības apstākļus, siltu migu, prīmā apkopi un pirmklasīgu ēdināšanu, kādu nodrošina zooparka kustoņiem?
Vai pilīs mīt kāds, kuram rūp, vai šopašubrīd pandēmijas krīzes skartās zemes katrā skabūzītī cilvēkbērni ir padzēruši siltu tēju ar cukura graudu un pamieloti ar makaroniem po flotski?
Nē, cilvēks lai iztiek, kā mācēdams, turpretī zvērudārzā pat mazais susurītis tiek aptekalēts kā ķeizars.
Zooloģiskais dārzs ir viens labi pārvaldīts un noregulēts iestādījums (atskaitot negadījumu, kad savvaļas apkārtklaiņojošās lapsas nokoda flamingu koloniju).
Lai no kādas tālienes šeitan ieradies dzīvnieks, vai viņš džungļu faunas raksturīgais pārstāvis vai dzimtenes mežazvērs, lai tas būtu iemītnieks tropu mājā, lauku sētā, Āfrikas savannā, reptiļu un abinieku mītnē vai pūču dobumā, viņu neatstās nebarotu, nepadzirdītu un bez pajumtes.
Neatkarīgi no tā, vai kustonim ir ļipa vai aste, vai piederīgs zālēdājiem vai plēsēju kārtai, vai sazinās ar īdēšanu, klukstēšanu, blēšanu, riešanu vai rūkšanu, vai viņš četrkājis vai spārnotais draugs, vai spalvu kamols, adatainis vai ar akotu, ar vai bez ragiem, vai dzīvnieks jau pensijas vecumā vai kumeļa gados – viņš ir nodots labā kopšanā, dzīvo svaigu pakaišu smiltiņās un zāģskaidās, tiek mazgāts, attārpots un pat uzfrizēts!
Sakiet, vai mūsdienās cilvēku sugas īpatnim ir iespēja saņemt kvalificēta speciālista palīdzību, ja ādā sadzinušies kāju nagi vai savēlušās matu cirtas, un dažs kā krēpēm noaudzis?
Turpretī slimi lopiņi tiek pie pilnas veselības aprūpes – ja kādam zoodārza zvērēnam pazudusi apetīte, uzpūties un kļuvis ļenganāks vēders, sagrābis purva drudzis vai novērotas citas saslimšanas pazīmes, tūliņ kopējs ir klāt kā nagla, ahā, te uz apskati jāataicina veterinārs!
Ja līdzpilsoņi mēģina izrādīt dumpīguma pazīmes, tiem nolasa likumu par neatļautu pulcēšanos un neuzvedīgumu ārkārtas stāvokļa apstākļos un raida brīdinājuma zalves pāri pūļa galvām! Un soda, soda, soda…
Dusmīgus dzīvniekus nomierina un pielabina tikai papaijājot un ar papildporciju no frišākajām riktēm!
Jāsecina, ka nepieciešams pamatīgs zināšanu un kompetenču kopums, autoritāte un nevainojama reputācija dzīvnieku acīs, lai kļūtu par ikkatras zvērnīcas direktoru vai valdes locekli.
Tāda persona savu amataldziņu nepelnīs žāvājoties. Tur ir ko vāķīt un uzpasēt – tūkstošiem būrī iesprostotu mātīšu, tēviņu un mazuļu! Tur jāsarūpē tonnām pārtikas ik mīļu dienu – siens zebrām, kauliņi šakāļiem, zivis pelikāniem un saknītes mežakuilim.
Jābažījas vien par to, ka zoodārza pārvaldību var neielikt drošās un profesionālās lopārsta, mežziņa vai zoologa, īsta un patiesa dzīvnieku aizstāvja rokās.
Kopš Rīgā pie valdīšanas tikuši “Progresīvie”, piemērota izvēle šajā konkursā būs pirmais pārbaudījums.
Jāskatās, vai amats netiek bārdainim sandalēs, gailēnam hipsterim uz riteņa vai pārziedējušai feministei.
Tādi par zoodārzniekiem iecelti āži vārdzinās dzīvās radības, veidojot zvērudārzā “maksimāli iekļaujošu sabiedrību”, orientējoties uz “daudzveidību zvēru lokā” un atbalstot “citādību”, bet nevīžos gādāt dzīvnieciņiem pilnu vēderu ar notiesājamu un nolokāmu ēdmaņu.
