Vai viegli būt bramīnam? Juris Lorencs plunčājas šķidrā kapsētā un pēta kastu smalkumus 7
Varkala, neliela pilsētiņa Indijas okeāna krastā ap 60 kilometrus uz ziemeļiem no Keralas galvaspilsētas Trivandrumas, slavena ar skaistajām, vientulīgajām pludmalēm. Taču pašiem indiešiem, precīzāk- hindu ticībai piederīgajiem tā ir arī īpaša svētvieta, kur jūrā izkaisīt mirušo radinieku pelnus.
Katru rītu jau saullēkta laikā liedagā sāk ierasties ļaužu grupiņas, gatavas veikt svinīgo rituālu. Taču cilvēki paši neuzdrošinās to uzsākt bez hindu priestera, bez bramīna ziņas. Viņu te netrūkst- smaidīgi un reizē svinīgi viņi sēž pie smiltīs iekārtotiem altāriem, gatavi veikt nepieciešamās svētdarbības. Vajadzības gadījumā priesteris pat pieved savus klientus pie okeāna un parāda, kā pareizi ūdenī jāiemet aizgājēja pelni. Peldētāji, mani ieskaitot, plunčājas šķidrā kapsētā.
Hindu sabiedrība iedalās četrās kastās, no kurām pati augstākā ir bramīni – priesteru, birokrātu, tiesnešu kasta. Ne obligāti valdnieki un bagātnieki, bet zinoši cilvēki gan. Tātad indietis bez bramīna nevar iztikt principā, tāpat kā katolis bez sava priestera.
Lingvistiska paralēle – senajā indoeiropiešu pirmvalodā sanskritā, ko modernajā Indijā pārvalda vien priesteri, vārdam “brāmaņa” (bramīns) ir līdzība ar latviešu vārdu “bramanis”, kas apzīmē lepnu, lielīgu, pašapzinīgu cilvēku.
Vai vizuāli bramīnu var atšķirt no pārējiem indiešiem? Principā jā. Bramīnu vīrieši visu mūžu nēsā pār plecu pārmestu “svēto auklu”, jau retāk arī īpašu matu cekulu- “čulhu”, kaut ko līdzīgu mazai bizītei.
Lai gan Britu impērijas laikos viņu bija vien 5 % no visiem Indijas iedzīvotājiem (šodien bramīnu īpatsvars vēl vairāk samazinājies), būdami izteikti priviliģēta kasta, valsts pārvaldē viņi aizņēma 75% no visiem amatiem. Neatkarīgajā Indijā pieņemti daudzi likumi, kas mazina nevienlīdzību kastu starpā.
Īpaša “pozitīvās diskriminācijas” politika rezervē vietas administrācijā un augstkolās tā saucamajiem “nepieskaramajiem”, ārpus kastu sistēmas esošiem indiešiem. Viņu skaits valstī ir ap 250 miljonu, vismaz piecas reizes vairāk nekā bramīnu. Ik pa laikam Indijā notiek nemieri, kuros “neaizskaramie” prasa vēl lielākas privilēģijas un pārstāvniecības kvotas. Pēdējie uzplaiksnīja februāra vidū un prasīja cilvēku upurus, par ko ziņoja arī Latvijas mediji.
Tomēr parasti konflikti kastu starpā ir visai ikdienišķi. Piemēram- strīds par ciema dīķa izmantošanu, par tiesībām tajā mazgāties un smelt ūdeni dzeršanai. Augstāko kastu draudu dēļ “nepieskaramie” bieži spiesti doties uz kilometriem tālu, tikai viņiem vien paredzētu ūdenkrātuvi.
Dažreiz kastu attiecības kļūst gluži vai komiskas. Karību jūras salā Trinidadā dzimušais indiešu rakstnieks Naipols, kura daži darbi tulkoti arī latviski, savās 1990. gadā izdotajās ceļojumu piezīmēs “Indija: miljoniem dumpju” (“India: A Million Mutinies Now”) apraksta problēmas, ar kurām nācies saskarties no apkārtējās pasaules noslēgta bramīnu kvartāla iemītniekiem Indijas dienvidu metropolē Madrasā, tagad pārdevētā par Čennaju. Izrādās, iekārtodamies pilsētā, šie laucinieki nebija padomājuši par it kā pavisam vienkāršu lietu- kurš tīrīs viņu atejas? Jo „nepieskaramo”, kurš paredzēts šādiem darbiem, taču nevar ielaist bramīnu teritorijā! Saskaņā ar ortodoksālā hinduisma mācību pat saskarsme ar „nepieskaramā” ēnu nozīmē neglābjamu aptraipīšanos!
Tradicionālajos Indijas laukos šāda problēma nevarēja rasties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dabiskās darīšanas tur parasti kārtoja brīvā dabā. Un turpina kārtot- šajā valstī vismaz simts miljons cilvēku, “dabas saukti” (tā Indijā šādos gadījumos mēdz teikt), ikdienā dodas uz krūmiem. Jāsaprot gan, ka hindu ticīgā izpratnē šādas labierīcības ir nesalīdzināmi tīrākas par mēsliem pilnu, smirdošu atejas bedri, kas ir “netīra” jau pēc definīcijas.
Pārapdzīvotība, demogrāfiskais sprādziens (kopš hindu reliģijas sākotnes Indijas iedzīvotāju skaits palielinājies ap simts reižu), pārcelšanās no laukiem uz pilsētu daudziem atņēmis tādu luksusu kā dabisko lietu kārtošana brīvā dabā.
Iespējams, ilgās pēc šīs “zaudētās paradīzes” sākusies bramīnu kustība ar mērķi atgriezties pie noslēgtas dzīves laukos. Jau pastāv pat vairāki bramīnu ciemi, kuru iedzīvotāji savā starpā sarunājas sanskritā un iztiku pelna ar lauksaimniecību un programmēšanu. Sanskrita valoda esot īpaši piemērota loģiskai, matemātiskai domāšanai.
Reti tas notiek, bet dažkārt modernās tehnoloģijas tiešām palīdz atgriezties pie sākotnes.
