Vai viegli būt biopārtikas patriotam 7
Ko darīt, ja sakārojas ogu? Neizvēlīgam patērētājam šādi jautājumi nerodas – pastiep tik roku un paņem veikalā no plaukta, ko vien sirds vēlas. Tiešās pirkšanas pulciņiem izšķiršanās par labu biopārtikai ir viens no kustības stūrakmeņiem, tomēr brīdī, kad cerētais ekoprodukts nav pieejams un tā vietā tiek piedāvāts “parastais”, rūpīgi būvētajā konstrukcijā var rasties plaisas. Tad ir jānospiež bremze, lai palūkotos, kurp mēs ejam, saka kustības iniciatore Zane Ruģēna.
Kopā ar domubiedri un ideju attīstītāju Elīnu Zušu viņa nupat nosūtījusi pārmaiņu vēsmu vēstules 30 Latvijas pulciņiem, kas apvieno vairāk nekā četrus tūkstošus patērētāju un ap 200 piegādātāju. Pusgada laikā tiešās pirkšanas atbalstītājiem jārod atbilde uz jautājumu – vai sekojam lielajam mērķim vai piemērojamies brīža vajadzībām?
Dziļāk laukos “bio” nav tik svarīgs
“Laikam ejot, sapratām, ka mūsu nosauktās pamatvērtības – draudzība, brīvprātība, biopārtika – visiem nav tik pašsaprotamas, kā sākumā šķita kaut vai produktu izvēles ziņā,” nosaka Elīna. Kā piemēru viņa min gadījumu, kad Tiešās pirkšanas pulciņa dalībniekiem klubā “Piens” piedāvāts iegādāties krūmmellenes no integrētās saimniecības, kas augkopībā daļēji izmanto sintētiskos ķīmiskos preparātus. Pulciņš pieņēmis lēmumu ogas tomēr iekļaut produktu sarakstā, jo tobrīd ekomellenes nebija nopērkamas. “Kaut kādā ziņā tā ir pamatīga atkāpe no mūsu pamatiem,” atzīst kustības līderes.
Tipiskākais piemērs, kas novirzot no ekopārtikas ceļa, esot gaļa – kā bioproduktu to sertificē, ja dzīvnieks arī nokauts bioloģiskajā kautuvē. Latvijā sertificētas 15 šādas kautuves, neviena no tām nav piemērota putniem. Tieši ar putnu gaļu radusies atkāpe Ādažu pulciņa izvēlēto produktu sarakstā šā gada nogalē, jo līdzās plašam ekopārtikas klāstam iespraukušies broilercāļi bez biosertifikāta. Laura Karlauska, kuras uzņēmība un neatlaidība ļāvusi arī ādažniekiem pirms gada pievienoties Tiešās pirkšanas kustībai, atzīst šo neatbilstību kustības pamatvērtībām, taču nosaka, ka tā bijusi dalībnieku nostāja.
“Taču gribu uzsvērt, ka šie piemēri nav kā sērga, kas pārņem visus pulciņus, tās ir īpatnības, kuras mums jāizvērtē, lai nenonāktu pie tā, ka mūsu vērtības sāktu šķobīties,” uzsver Zane.
Par ļoti atšķirīgu izpratni bioproduktu izvēlē abas pārliecinājušās arī nesenās kampaņas par atbildīgu pārtikas patēriņu “Personīgi. Ēdiens” semināros piecās Latvijas pilsētās. Viņas novērojušas, ka dziļāk laukos cilvēkiem “bio” nav tik svarīgs, un, lai gan viņi atzīstot, ka tas ir forši, tomēr vairāk uzticoties vietējiem ražotājiem, kaimiņu zemniekiem. “Laikam daudzi vēl nav aptvēruši, ka arī kaimiņu Jānis vai Pēteris savā saimniecībā var izmantot pesticīdus,” piebilst Zane. Tomēr kampaņas rezultāts gandarī, jo radušies jauni pulciņi Salaspilī, Preiļos, Gulbenē, Alūksnē un Liepājā. Pilsētā, kurā piedzimst vējš, uzdīguši pat divi – vienā apvienojušies pārliecināti biopārtikas patrioti, otrā – Latvijas produktu cienītāji.
Pasaule jāpagriež eko virzienā
Jaunu dalībnieku pievienošanos kustībai sekmē ne tikai kampaņas, bet arī publikācijas un raidījumi plašsaziņas līdzekļos. “Kā parunā par mums, tā cipars iet uz augšu,” nosmaida Elīna. Abām esot liels prieks būt klāt jau pašā dibināšanas notikumā, kad ar pāris teikumiem jaunpienācējam var palīdzēt pareizi uzsākt darbību. Viņas allaž uzsver, ka pulciņā katrs ir daļiņa, bez kuras tas nevar darboties, lai noņemtu milzīgo atbildības nastu no tā cilvēka pleciem, kurš šo pasākumu ir ierosinājis un jūtas visatbildīgākais. Mēdz būt, ka daži komandas locekļi sāk izmantot apzinīgā līdera labo sirdi, palūdzot savā vietā padežurēt pārtikas saņemšanas vai izdales laikā. “Tā ir tipiska patērētāja psiholoģija,” nosaka Zane. Šā iemesla dēļ daži pulciņi pat izjukuši, jo cilvēks, kas uzņēmies pārāk daudz atbildības, ilgtermiņā to vairs nevar “pavilkt”.
Ar ādažnieku aizņemtību ik pa laikam nākas saskarties Laurai Karlauskai. “Kā jau visos pulciņos arī mūsējā ir bijušas krīzes, kad man nākas dežurēt trīs nedēļas pēc kārtas,” viņa stāsta. Viegli neesot, taču smagā divu mēnešu darbā izveidoto pulciņu viņa vērtē augstāk par sastrēgumstundām. Laura gan piebilst, ka ļoti ilgojas pēc “vietnieka”, kas palīdzētu aizstāt nevaļīgākos kaimiņus. Ādažu pulciņa dalībniece Ligita Arnicāne godīgi atzīst, ka ar piegādātajiem produktiem ir ļoti apmierināta, bet dežurēt gan esot grūti. Liene Uresina cenšoties dežūras ievērot, tas esot katra biedra atbildības un savstarpējās cieņas jautājums.
Pieaugot pulciņu un saimniecību skaitam, starp kuriem notiek sadarbība, piegādātāji kļūst nevaļīgāki, preci nosūta ar šoferiem. Parādās arī nevēlami blakusefekti – cieš komunikācija, pulciņos aug bezpersoniskums, kas ietekmē arī tādas kustības pamatvērtības kā brīvprātīgums un draudzība. Zane un Elīna atzīst, ka šīs vērtības nedrīkst būt tikai vārdi, tāpēc visiem kopā jārod praktiskāks ietvars, lai tās netiktu interpretētas. Kāda būtu ideālā tiešās pirkšanas sadarbības forma ar biopārtikas piegādātājiem? “Manā pulciņā ir trīs līdz četras saimniecības, ar kurām esam draugi, kopā svinam svētkus un maksimāli pilnveidojam atbalstu – īstu un personīgu, ne pēc kādām vadlīnjām, bet vienkārši pajautājot, ko tev, vecīt, vajag, lai vari izdzīvot ziemu?” atbild Zane.
Uzziņa
Iesaistoties Tiešās pirkšanas pulciņā:
62% daudz vairāk sākuši ēst bioloģisko pārtiku;
39% vairāk sākuši ēst vietējo pārtiku;
39% retāk veic pārtikas iepirkumus un lielākoties iepērkas visai nedēļai;
27% daudz vairāk sākuši ēst sezonālus produktus.
Avots: Tiešās pirkšanas pulciņu aptauja 2014. gada jūnijā
