Vai veterāni statusu sagaidīs? 3
“Kopš Otrā pasaules kara sākuma pagājuši jau gandrīz 80 gadi, un ir pēdējais laiks nolikt pie malas sakaitētās vēsturiskās emocijas. Mūsu mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret kara dalībniekiem neatkarīgi no viņu piederības kādai no karojošajām pusēm, tādā veidā rosinot sabiedrības saliedētību,” uzskata Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA).
Tam it kā piekrita arī pārējie deputāti, atbalstot ierosinājumu virzīt izskatīšanai parlamentā likumprojektu par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu. Tomēr par atsevišķiem punktiem gan viņu domas stipri atšķīrās.
Vispirms diskusijas izcēlās par to, kam piešķirt šo statusu. Valsts prezidenta kancelejas piedāvātajā variantā paredzēts, ka uz to varētu pretendēt Latvijas pilsoņi, kuri bija pilsoņi arī 1940. gada 17. jūnijā un jebkuras valsts regulāro militāro vienību sastāvā piedalījās bruņotā cīņā pret Padomju Savienības vai nacistiskās Vācijas militārajiem formējumiem. Pret šādu formulējumu iebilst “Saskaņa”, jo tas izslēdzot tālaika Krievijas latviešus, kas karoja Sarkano strēlnieku gvardes divīzijā. Savukārt vēsturnieki un pārējie deputāti norādīja, ka likums tapis ar mērķi paust atzinību tieši tiem pilsoņiem, ko Latvija nespēja pasargāt no iesaukšanas citu valstu armijās. Tie latvieši, kuri tolaik bija Krievijas, Vācijas, ASV vai citu karā iesaistīto valstu pilsoņi, veterāna statusu un palīdzību var saņemt šajās valstīs.
Domas dalījās arī par likumprojektā noteiktajiem ierobežojumiem, kādiem cilvēkiem šo statusu nedrīkstētu piešķirt. Viens variants paredz, ka par kara dalībniekiem nevarēs atzīt personas, kas piedalījušās represijās, dienējušas Padomju Savienības iekšlietu karaspēkā, iznīcinātāju bataljonos un tamlīdzīgi. “Saskaņas” deputāts Igors Pimenovs uzskata, ka nekādi ierobežojumi vispār nebūtu jāparedz. Kompromisa variants būtu sašaurināt ierobežojumus līdz personām, “kas sodītas par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem un nav reabilitētas”.
Taču viskarstākās debates uzliesmoja pie jautājuma par naudu. Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa informēja, ka šāda likumprojekta īstenošanai būtu nepieciešams izveidot divas štata vietas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, izgatavot pagaidām nezināmu skaitu apliecību un nozīmīšu, tiesāties ar personām, kam statuss atteikts. Pēc provizoriskiem IeM aprēķiniem, šim mērķim būtu nepieciešami ap 50 000 eiro gadā, bet ministrijai šādas naudas nav. Vairāki deputāti gan sašuta, ka ierēdņi tikai meklē atrunas. “Varbūt pavilksim garumā vēl piecus gadus? Tad problēma atkritīs pati no sevis!” niknojās Boriss Cilēvičs (“Saskaņa”).
Tuvākajās nedēļās likumprojekts tiks skatīts Saeimā pirmajā lasījumā.
