V. Ščerbinskis: – Tā tas ir, bet mērķis ir skaidrot, skaidrot un skaidrot. Piedalīties sabiedrības diskusijās, runāt ar plašsaziņas līdzekļiem, iestādēm. Tas ir galvenais mērķis, kāpēc komisija vispār pastāv. Bez tā zūd jēga. 11
M. Mintaurs: – Viena no lietām, ko komisija patiešām varētu darīt, ir mēģināt ietekmēt tematus, par kuriem sabiedrībā vēstures kontekstā runā un kam pievērš uzmanību. Piemēram, ko var likt pretim patiešām mūžīgajam stāstam par Latvijas valsts dibināšanu 1917. gadā un diskusijai, vai Munters bija čekas aģents vai nebija. Protams, tāpat kā ar ticētājiem lidojošajiem šķīvīšiem, vienmēr sabiedrībā pastāvēs grupas, kam šķitīs, ka tieši minētie jautājumi vēsturē ir paši galvenie. Tomēr, ja komisija ir profesionāla pētnieku organizācija, tad tā vismaz varētu uzturēt tematu par padomju okupācijas laiku, runājot ar presi, organizējot pētījumus, atgādinot par šīm lietām, kas ir svarīgas ne tikai tādēļ, ka daži vēsturnieki tās atraduši par savām.
– Sabiedrībā, starp citu, var sastapt viedokli, ka mums trūkst pozitīvu Latvijas valsts vēstures stāstu, un pat tajos, kas varētu būt pozitīvi, vēsturnieki cenšas atrast tumšos plankumus.
I. Feldmanis: – Vēstures krāsa nav melna un balta. Vēstures krāsa ir pelēka.
V. Ščerbinskis: – Tāpat kā mūsdienās, arī senāk bija cilvēki, kas darīja labas lietas, taču viņiem piemita arī sliktas iezīmes.
I. Feldmanis: – Protams, pozitīvais sabiedrības vēsturiskajā atmiņā saglabājas vairāk par negatīvo. Nu, ja par Kārli Ulmani, tad mēs vienmēr esam uzsvēruši viņa pozitīvos darbus, bet kā gan var pozitīvi vērtēt viņa 1934. gada 15./16. maija soli, kad demokrātiskā attīstība tika varmācīgi pārtraukta? Ja apvērsums nebūtu izdevies, Ulmanim nāktos diezgan ilgi sēdēt cietumā. Tajā pašā laikā es pilnīgi piekrītu uzskatam, ka seši Ulmaņa autoritārisma gadi nenosargāja Latviju, bet saglabāja to nākotnei. Ja nebūtu to sešu gadu, iespējams, mēs tagad ar jums te nerunātu latviešu valodā. Taču, kā lai mēs vērtējam pozitīvi Ulmaņa darbību, noārdot Latvijas valsts pamatus 1940. gada vasarā? Visu pozitīvo, ko pats bija radījis, viņš pats palīdzēja okupantiem sagraut!
– Tīri cilvēciski, ja mēs kritizējam savu pagātni, tad nav ko brīnīties, ka par padomju laiku, kura būtība sabiedrībā skaidrota mazāk, parādās pozitīva nostalģija.
M. Mintaurs: – Par Ulmani katram ir viedoklis. Turklāt melnbalts. Bet, ja mēs tagad pajautātu sabiedrībai, kā tā vērtē padomju pēckara okupācijas laiku, tad saņemtu ļoti izplūdušu un nekonkrētu ainavu. No pieredzes zinu, kad cilvēkiem ko tādu pajautā, viņi īsti nesaprot, ko no tiem vēlas. It kā būtu uzdots kāds nepiedienīgs jautājums.
