I. Feldmanis: – Petai kundze nav ar mani runājusi, un es nevaru par šo rakstu diskutēt, jo neesmu to lasījis. Komisija pastāv ilgu laiku, un, pateicoties tai, ir temati, kas izpētīti ļoti labi. Vai varat nosaukt valsti, kurā holokausts vēl būtu tik sīki izpētīts kā Latvijā? Tas bija Vēsturnieku komisijas uzdevums! Vēl varētu izsekot, kā veidojās padomju laika avoti par holokaustu, nacistu noziegumiem Latvijā un citiem notikumiem. Tur taču viss tika pārspīlēts piecdesmit un simt reižu! Par to mēs sākām runāt jau pirms kādiem pieciem sešiem gadiem. 11
V. Ščerbinskis: – Pilnīgi piekrītu, ka komisijas kaleidoskopiski savāktā un publicētā materiāla apjoms ir milzīgs. Bet nav nekā vispārinoša, kas sniegtu viedokli. Ārpus akadēmiskās vides kompetences par vēstures jautājumiem īsti nav. Kamēr mūsu sabiedrībai ir problēmas ar vēsturi, tikmēr Vēsturnieku komisija, vismaz teorētiski, vienmēr būs vajadzīga. Tai būtu jāidentificē problēma un jāmēģina rast tai risinājumu.
– Bet vai komisija spēs tikt galā ar pašas izvirzītajām problēmām, ja skaidrs, ka, piemēram, trūkst speciālistu, kuri orientētos 60. – 80. gadu procesos padomju okupētajā Latvijā? Iznāk, ka jums jāietekmē arī LU Vēstures un filozofijas fakultātes darbība.
– Komisija pieņem lēmumus, kuri nevienam nav saistoši. Tā nevar pateikt vēsturniekam: dari to! Tāpēc komisijai jābūt ar autoritāti. Bet autoritāte ir profesori, zinoši cilvēki, kas komunicē ar sabiedrību, akadēmisko vidi. Viņi iesaka, sniedz viedokļus par svarīgāko, organizē. Viņiem būtu jāpasaka: lūk, padomju okupācijas laiks, mums lēnām jāsāk virzīties tā izpētē. Tad jāiet runāt ar fakultātes dekānu, vai nevarētu orientēt studentus, lai raksta par to maģistra darbus, disertācijas. Varbūt jāsāk jau ar skolām… Protams, tā ir sarežģīta lieta, taču tas ir tas virziens.
– Tā būtu centrālā komisijas misija?
– Nav jau nekas jauns izgudrots. Tā jau sākumā bija – ne tikai pašu pētījumi, pašu uzņemšanās, bet arī sabiedriskās attiecības. Lai tas, kas sarakstīts Latvijas Vēsturnieku komisijas 28 sējumos par katru tematu koncentrētā veidā, vismaz desmit teikumos tiktu aizvadīts līdz katrai skolai, avīzei, interesentam. Tā būtu tā funkcija. Un tad būtu rezultāts.
I. Feldmanis: – Ziniet, es teiktu tā: mums katru gadu ir tā sauktie vēsturiskie datumi, un katru gadu sakarā ar 16. martu mani aicina TV. Es viņiem prasu: tagad jums ir viss skaidrs? Jā, mums tagad ir viss skaidrs! Bet nākamgad aicina atkal! Tas ir tāpat kā desmit reižu kā kaut ko nezināmu pasludina, ka Latvijas valsts esot dibināta 1917. gada 2. decembrī, kad Latviešu Pagaidu nacionālā padome izdeva deklarāciju par Latvijas autonomiju. Cik par to presē nav bijis rakstīts! Bet vienmēr kāds nāks un teiks, ka tas ir “nezināms fakts” un tieši tas jāatzīst par Latvijas valsts dibināšanas brīdi. Reizēm nonāk līdz absurdam.
