V. Ščerbinskis: – Būtība ir tāda, ka Vēsturnieku komisijai nav jāreaģē uz katru paskvilu. Manuprāt, Vēsturnieku komisijai pašai nebūtu pat jāraksta tādas monogrāfijas kā “Latvijas valsts tapšana – iekšpolitiskie un ārpolitiskie aspekti”. Kā profesionāļi mēs priecājamies, kad kolēģi ko tādu dara, taču es tur neredzu nekādu saistību ar komisijas uzdevumiem. Komisijas darbību nodrošina Valsts prezidenta kanceleja, bet kancelejai nebūtu jāizdod zinātniskas grāmatas! Kancelejai tādiem mērķiem nekad nepietiks naudas. Komisijai ir pietiekama reputācija, lai meklētu papildu līdzekļus iestādēs, fondos. 11
I. Feldmanis: – Nauda tiek meklēta visu laiku. Un par grāmatām – kaut kādiem rezultātiem komisijas darbībai taču jābūt!
V. Ščerbinskis: – Tad ir jābūt zināmai procedūrai, jo nevar būt tā, ka vienkārši sanāk kopā konkrēti cilvēki un kaut kas tiek izdots. Ja būtu sistēma, varētu arī plānot nepieciešamo. Piemēram, migrācija! Kādā veidā Latvijā nonāca tūkstošiem migrantu no Padomju Savienības? Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, kam ir ciešs sakars ar mūsdienās notiekošo, bet par to nav neviena nopietna pētījuma.
M. Mintaurs: – Esmu komisijā no pavisam nesena laika, kopš 2015. gada, bet, klausoties kolēģos, tomēr piekrītu Ščerbinskim, ka komisija drīzāk uztverama kā organizatorisks centrs. Un, ja tā, tad loģiski, ka šādam centram ir koncepcija, kas paredz galvenos darbības virzienus un prioritātes. Es arī esmu bažīgs, kas notiks ar komisiju, kad simtgade būs garām. Koncepcijai jābūt ilgtermiņa.
I. Feldmanis: – Mums jau ir definēts, ka viena no prioritātēm ir Latvijas simtgades sagaidīšana ar apkopojošu monogrāfiju par Latvijas valsts tapšanu. Otra prioritāte ir saistīta ar padomju okupācijas periodu, un tur primāra ir industrializācija. Esmu jau sācis LU Vēstures un filozofijas fakultātē organizēt vēsturniekus, kas varētu ar to nodarboties. Jums, Mārtiņ, kā pasniedzējam un pēckara padomju okupācijas posma darba grupas vadītājam komisijā ir ļoti lielas iespējas veidot studentu grupas, kas ar to darbotos. Protams, tam ir nepieciešams laiks, jo līdz šim profesore Daina Bleiere bija praktiski vienīgā, kas tajā jomā darbojās. Mēs jau varam izvirzīt jautājumu, ko mums darīt pēc simtgades, taču jāsaprot, ka juridiski Vēsturnieku komisijas darbības laiks ir ierobežots ar noteiktu prezidentūras termiņu. Pēc trīsarpus gadiem mēs atkal “karāsimies gaisā”. Katram prezidentam komisija atkal ir jāapstiprina.
– Negribētos ticēt, ka nākamais Valsts prezidents varētu no jums atteikties…
– Prātā jāpatur visas alternatīvas. Mēs jau nevaram paziņot, ka Vēsturnieku komisijas darbība ir mūžīga! Manuprāt, tai nav jābūt mūžīgai. Pašreiz situācija vēl ir tāda, ka komisijai noteikti būtu jādarbojas, bet ja uzdevumi ir izpildīti… Vismaz līdz 2018. gadam veids, kādā mēs darbojamies, saglabāsies.
V. Ščerbinskis: – Es tomēr gribētu atgriezties pie Evas Klaritas Petai raksta, kurā viņa secina, ka Latvijas Vēsturnieku komisija nav izpildījusi uzdevumu, kamdēļ tā tika izveidota. Viņa norāda, ka komisijas mērķis nebija faktoloģisku datu uzkrāšana, bet gan zinošu vēsturnieku profesionāļu viedokļu izplatīšana sabiedrībā. Un tas nav līdz galam izdarīts.
