I. Feldmanis: – Es domāju, ka Vēsturnieku komisija kā organizatoriskais centrs līdz šim darbojusies ļoti veiksmīgi. Bez komisijas finansētajiem Otrā pasaules kara laika pētījumiem Latvijas vēstures pētniecībā nebūtu tāda Otrā pasaules kara buma! Par to ir jau kādas sešas septiņas doktora disertācijas, parādījušās monogrāfijas. Tādā virzienā arī būtu jāturpina. Tematiskā paplašināšanās man šķiet dabiska, un tā jau nenotika tagad, bet vēl Valsts prezidenta Valda Zatlera laikā! Komisijai būtu jākļūst par kaut kādu abstraktu institūciju? Es saprotu, ka komisiju veido konkrētas personības, vēsturnieki un mēs no tā nevaram nekur aiziet. Katra Vēsturnieku komisijas locekļa darbība jau ir tas saskaitāmais, kas beigu beigās rezultējas tajā, cik veiksmīga komisija ir. Caur šiem ar komisiju saistītajiem vēsturniekiem komisijas darbība it kā kļūst plašāka un var darboties vēl vairāk, nekā atļauj konkrēti komisijai piešķirtie līdzekļi. Krīzē 2009. gadā mums to bija tik maz, ka vispār neko nevarētu izdarīt, ja man nebūtu izdevies komisijas darbību sasaistīt ar Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondu. Tā arī būtu jāturpina. 11
V. Ščerbinskis: – Profesor, jūs teicāt, ka komisiju nevar pārvērst par kaut ko abstraktu, bet, manuprāt, tieši šobrīd mums nav skaidrs, kas mēs esam. Mēs taustāmies. Izdodam vienu grāmatu, darām atkal ko citu, savstarpēji nesaistītu. Pēkšņi parādās idejas par Latvijas simtgades svinēšanu. 2019. gadā, kad tas viss būs aizmirsts, atkal meklēsim ko citu? Ilgtermiņam nepieciešama koncepcija!
I. Feldmanis: – Simtprocentīgi nepiekrītu! Nekāda sabiedrības atbalsta mums nebūs, ja nepiedalīsimies lielajās Latvijas simtgades svinībās. Mums ir paredzēta monogrāfijas “Latvijas valsts tapšana – iekšpolitiskie un ārpolitiskie aspekti” izdošana. Un pie tās jau ir ļoti daudz darīts.
V. Ščerbinskis: – Saprotiet, mani mulsina tas, ka šobrīd Vēsturnieku komisija uzņēmusies būt par tādu kā klubu, kurā vēstures pētniecība notiek lielā mērā atbilstoši pašu dalībnieku zinātniskajām interesēm. Tas rezultāts ir…
– Manā izpratnē komisijai vajadzētu būt karognesējam vēstures jomā, turklāt tādam, kas reaģē arī uz apkārt notiekošo. Teiksim, uz nesen iznākušo bijušā VDK pretizlūkošanas daļas virsnieka Andra Trautmaņa grāmatu “Izlūkošanas noslēpumi”, kur citstarp par pirmskara Latvijas politiķiem sarakstītas nepārbaudāmas lietas.
I. Feldmanis: – Grāmatu nenopirku. Ļoti dārga. Varu tikai pateikt, ka Latvijas Vēstures institūtā jau pirms kādiem desmit gadiem gribēja Vilhelma Muntera lietu izpētīt. Acīmredzot tādas lietas nav tik vienkārši izpētāmas. Ja par Munteru, tad ir viedoklis, ka viņš, kamēr bija ārlietu ministrs, nesadarbojās ar padomju drošības iestādēm. Bet Vācija, kad 1933. gadā izstājās no Tautu Savienības, viņu izmantoja kā informatoru par savienībā notiekošo. Berlīnē viņš bija vairākas reizes gadā un tur tādu informāciju sniedza.
