Vai vēsturniekiem jākļūst asākiem? “LA” diskusija 11
Iepriekšējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa pilnvaru laikā par Valsts prezidenta administrācijas Latvijas Vēsturnieku komisijas darbošanos dzirdēja diezgan maz. Toties jaunais Valsts prezidents Raimonds Vējonis kopš stāšanās amatā pagājušā gada vasarā jau vairākkārt savās runās piesaucis Latvijas Vēsturnieku komisijas un vēsturnieku lomas pieaugšanu, ņemot vērā Latvijas valstiskuma simtgades tuvošanos un nepieciešamību izgaisināt “sabiedrībā pastāvošos vēstures pieņēmumus un mītus, kas dažkārt tiek uztverti kā nemainīga patiesība”. Ar Latvijas vēstures jautājumu izpēti komisijas ietvaros nodarbinātas piecas darba grupas. Atšķirībā no sākumiem pēdējos gados tajās nav vairs runa tikai par holokaustu, vācu okupācijas laiku un 1940./1941. gadu, bet tagad arī par Latvijas valstiskuma sākumiem un pēckara padomju okupācijas laiku. Tikmēr pašā komisijas iekšienē gruzd dažādi, droši vien arī paaudžu maiņas noteikti viedokļi par to, kādai tai būt turpmāk, kas tai būtu un kas nebūtu jādara. Tas parādījās komisijas vadītāja profesora Ineša Feldmaņa un viņa gados jaunāko kolēģu Mārtiņa Mintaura un Valtera Ščerbinska “LA” redakcijā sarīkotajā diskusijā.
– Valsts prezidents par vēsturnieku lomu ir teicis iedvesmojošus vārdus. Komisijā šobrīd tiešām tā arī jūtaties – novērtēti, svarīgi?
I. Feldmanis: – Protams, komisija jau pastāv ilgu laiku – kopš 1998. gada, taču domāju, ka līdz šim tā savus uzdevumus ir veikusi un arī turpmāk mums nevajadzētu darbību sašaurināt. Man bija patīkami, kad Vējoņa kungs ļoti pozitīvi atsaucās par mūsu darbu un ka esam tagad par prioritāti izvirzījuši gatavošanos Latvijas simtgadei. Domāju, lielākā daļa komisijas locekļu tādam virzienam piekrīt. Vienīgi jāvienojas par detaļām, par komisijas darbības virzieniem. Pēdējā komisijas sēdē, kas notika novembra otrajā pusē, vienojāmies, ka katrs pētniecības grupas vadītājs izvirzīs savas tuvākā laika prioritātes. Nākamā sēde notiks janvārī, tad arī lemsim, kādos virzienos turpināt. Un virzienu ir daudz. Zināms, mūsu “maizes devēja” ir Valsts prezidenta kanceleja un mums jāņem vērā kancelejas ieteikumi un tāpat kancelejas finansiālais stāvoklis. Budžets jau ir zināms tikai gadam, bet ne ilgākam laika periodam, kas varbūt rada mazas neērtības, jo vēlamies finansēt arī lielākus projektus, kas agrāk nav darīts. Viens no tādiem nopietniem uzdevumiem ir sagatavot komisijas pētījumu izlases krājumu angļu valodā. Iepriekšējais iznāca pirms kādiem desmit gadiem. Tādu sagatavot prasa lielus izdevumus. Jāskatās finansiālās iespējas. Ar iepriekšējo kancelejas vadītāju Bimbiruļa kungu sapratos ļoti labi. Ar jauno kancelejas vadītāju Gunti Puķīti vēl neesmu ticies.
