Vai vēsturi raksta Dievs un man būtu jāpieslienas Svētā kara idejai? 1
Lētais avioreiss uz Izraēlu nogādā četrās stundās. Sejā iepūš vējš no Vidusjūras, un ziemeļu troļļa ādu decembra vidū glāsta +20 grādi. Ar ceļabiedrēm izvēlamies lētu jauniešu hosteli, sava veida komūnu pie pasaulē senākās Jaffas ostas.
Četru gultu istabiņā vietas lāgā nav pat koferim atvērtā veidā, toties ir kopēja terase, uz kuras ballīte ik vakaru. Mūs, tikko atbraukušās, sarunā iesaista pieredzējis ceļotājs. Galvenais jautājums, viņš saka, uz kuru atbilde jāmeklē katram ceļotājam Izraēlā: kam tu īsti tici – Jeruzalemei vai Telavivai? Uzsvars uz vārdu – “tici”, jo šis nav jautājums par ceļojuma iespaidiem.
Telaviva ir mākslinieku, grafiti pilsēta, kurai savu zīmogu uzlicis Vidusjūras tuvums. Visas pilsētas pludmales, un to ir daudz, viegli pieejamas bez maksas, pat darba dienas vidū pilnas saules un ļaužu. Daudz bērnu, kuriem nopakaļ tek lepnie vecāki. Satriecoši garšīga virtuve. Tā ir ticība labai dzīvei, savām spējām un saprātīgai līdzās pastāvēšanai.
Veikalā pārdevējas bieži pāriet uz krievu valodu, grāmatnīcās veseli plaukti ar lubenēm tikai krievu valodā. Pagājušā gadsimta 70. gados Telaviva bija pirmais atļautais galapunkts no Padomju Savienības izraidītajiem citādi domājošajiem, un šī dažādu apsvērumu vadītā postpadomju kompānija pamatīgi kuplināja Izraēlas iedzīvotāju skaitu.
Jau pati Izraēlas valsts ir pasaules vēsturē nebijis eksperiments. Valsts kā projekts. 1947. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņem rezolūciju ar aicinājumu izveidot ebreju valsti britu Palestīnas mandātā. Tāda ir šķietami saprātīgākā rīcība, lai mazinātu spriedzi starp ebreju un palestīniešu kopienām britu pārvaldībā esošajā teritorijā.
Palestīnieši joprojām nav atzinuši Izraēlas valsti, spriedze gaisā teju fiziski jūtama. Tas, pie kā Izraēlā nevar pierast, ir ieroči kaklā katram desmitajam. Izraēlas pilsonim armijā jādien obligāti, gan sievietēm, gan vīriešiem, aptuveni trīs gadus. Šie karam sagatavotie jaunie ļaudis nav nekādi jēriņi – gan ar ieročiem rokās, gan paplašinot savas apmešanās vietas, viņi agresīvi spiežas iekšā palestīniešu kontrolētajos apgabalos.
Arī Jeruzaleme ir daļa no šī stāsta. Saskaņā ar 1948. gada uz mieru vērsto vienošanos pamiera līnija starp Izraēlu un Palestīnas Rietumkrastu gāja cauri Jeruzalemei. Pēc 1967. gada sešu dienu kara Izraēlai izdevās pārņemt kontrolē visu pilsētu. Šobrīd Izraēlas Jeruzalemes likums pasludina to par Izraēlas galvaspilsētu, kamēr palestīnieši Jeruzalemi uzskata par galvaspilsētu nākotnes Palestīnai.
Un te nu mēs atgriežamies pie jautājuma par ticību. Jeruzalemes mūri ir balti kā ikonās, te ir viegli elpot, viegli dzīvot un just, un manī nav tik daudz skepses, lai neatpazītu svētas vietas starojumu. Tajā pašā laikā Jeruzalemes iekarošana nozīmē nonākšanu atpakaļ nebeidzamajā svēto karu ritenī. Jautājums par izšķiršanos starp Telavivu un Jeruzalemi nav tik vienkāršs, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Te jāmeklē atbilde uz daudz vērienīgāku jautājumu: kas īsti vada pasaules vēsturi? Vai valsts var tapt pēc ANO Ģenerālās asamblejas lēmuma? Vai vēsturi raksta Dievs, un man būtu jāpieslienas Svētā kara idejai, Apsolītās zemes, izredzētās tautas konceptiem? Vai varbūt cilvēks? Un tā ir modernam cilvēkam saprotama pasaules izjūta, izvirzīt mērķi nodzīvot labu, krietnu dzīvi, neaizraujoties ar nācijas, valstiskuma un citiem “svētajiem” jēdzieniem.
Atbildes uz jautājumu “kam es ticu?” man joprojām nav. Taču Izraēlas valsts ir unikāla tieši ar to, ka mūsdienu Izraēlā no diasporām atgriezās tie, kas sevi sajuta kā ebrejus. Ja Latvijā no diasporām atgrieztos visi tie, kas jūtas kā latvieši! Viņi būtu guvuši labu izglītību vai vismaz atšķirīgu dzīves un kultūras pieredzi. Rūdīti cīnīties par savu vietu, savu nacionālo identitāti un tradīcijām sabiedrībā, kurā neviens svešajam handikapu nedod. Mēs būtu atvērtākā, modernākā un izglītotākā valsts pasaulē, ar skaidri noteiktiem mērķiem. Kāda šobrīd ir Izraēla.
