Anda Līce: Kad kāda kodolvalsts kļūst arī par melu lielvalsti, tas ir drauds visai cilvēcei 17
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tādas vēstures, kuru, piemērojot šī brīža vajadzībām, pārtaisa, tas ir, vilto, kā to tagad, piemēram, dara Putina Krievija, tiešām ir par daudz. Tās “vēsturnieki” pārraksta ne tikai jaunāko, bet arī seno laiku vēsturi, citu valstu iekarošanu nosaucot par savas valsts robežu atjaunošanu un par varoņiem pasludinot pašus lielākos slepkavniekus.
Ja kādiem varoņi ir Ivans Bargais un Staļins, tad jādomā, kādā stāvoklī ir šo cilvēku psihe un kurp iet valsts, kuru viņi vada.
Lielvalsts statuss ir ļoti vilinošs, taču, kad kāda kodolvalsts kļūst arī par melu lielvalsti, tas ir drauds visai cilvēcei.
Par nožēlu, Latvijā ir ne mazums cilvēku, kuriem šķiet, ka pat uz neapgāžamiem faktiem balstītās vēstures ir par daudz, viņi mudina skatīties tikai uz priekšu, uz miglā tīto nākotni, kaut gan daudzi orientieri un brīdinājuma zīmes atrodas aiz muguras.
Fakti liek domāt, salīdzināt, izdarīt secinājumus un mācīties, kas tik daudziem sagādā galvassāpes, jo prasa piepūli. Jaunāko laiku devīze ir – labi dzīvot nepiepūloties, taču tas nav iespējams, un to pierāda arī vēsture. Pie vēstures pieder ne tikai uzvaras dienas, bet arī zaudējumi, tie māca pat vairāk nekā uzvaras.
Ir kāda visaptveroša gudrība – pieļaujot vienas un tās pašas kļūdas, nav iespējams cerēt uz citādiem rezultātiem.
Diemžēl gan valsts, gan savā dzīvē mēs to neņemam vērā.
Atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem šodien korupcija ir kļuvusi par starptautisku problēmu. Ko valdnieki agrākos laikos panāca, saprecinot savas atvases ar kaimiņu valdnieku atvasēm, kā to darīja Krievijas cari, to tagad paveic, politiķus nopērkot ar amatiem un naudu.
Laikam gan spilgtākais piemērs ir bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera skandalozā ieaugšana Krievijas biznesā. Vai Latvijas politiķi šajā ziņā ir balti un pūkaini? Vēlētājiem, pirms tie dodas pie vēlēšanu urnām, tas būtu jāzina.
Skolās vēstures stundās ir jārunā arī par jaunākajiem vēstures viltojumiem, jo Kremlis, mocīdamies ar hroniskām fantoma sāpēm, ar viltojumiem aizvien intensīvāk pārplūdina neatkarību atjaunojušās valstis.
Jārēķinās ar to, ka daudziem tur dzīvojošajiem ir dzirdīgas ausis, un pat tiem, kas vēlas atšķirt patiesību no meliem, dažkārt to ir grūti izdarīt.
Tāpēc vēstures nekad nevar būt par daudz. Tā ir neskaitāmu grāmatu, lugu, filmu un tēlotājmākslas darbu pamatā. Tā tikai šķiet, ka tā glabā vienīgi pagātnes notikumus. Zināma taisnība ir tiem, kas saka, ka vēsturē jāmeklē atmiņas par nākotni.
