Vai vēstures pārrakstīšana ir bīstama? 0
Runā, ka Latvijā par “persona non grata” pasludinātais Krievijas pilsonis Modests Koļerovs tomēr Rīgā ir ieradies. Tiesa, ne pats personīgi, bet savu dāvināto 300 grāmatu izskatā, ko viņš nodevis kādai Rīgas bibliotēkai. Tas noticis ar Rīgas domes Izglītības, zinātnes un sporta komitejas locekļa Ruslana Pankratova aktīvu līdzdalību.
Starp šīm grāmatām esot izdevumi arī par ģeopolitiku un vēsturi, un kāds Rīgas krieviski rakstošs laikraksts īpaši uzsver, ka šajās grāmatās mūsu valsts vēstures traktējums atšķiroties no “Latvijas oficiālās vēstures versijas”. Vispār jau vēstures mūzu Klio kopš senseniem laikiem visādas varas bieži mēģinājušas izmantot pa savam. Lai attaisnotu kādu ne sevišķi labu rīcību…
Nesen izlasīju lietuviešu laikrakstā “Lietuvos Rytas” publicēto interviju ar Lietuvas Militārās akadēmijas prorektoru, vēstures doktoru Valdu Rakuti un žurnālistu Aleksandru Matoni. Publikācijas tēma – kā, patvaļīgi manipulējot ar vēstures faktiem un mēģinot pārrakstīt Lietuvas vēsturi, šai valstij nedraudzīgas kaimiņvalstis mēģina graut lietuviešu nacionālās identitātes pamatus. Tas skan nedaudz draudīgi un pārspīlēti, taču, izlasot šo publikāciju, daudzām tajā izskanējušām atziņām var piekrist un, kā jau tas ir pierasts, tām var atrast analogus arī mūsu – Latvijas – sabiedrībā. Izskatās, ka mūsu dienvidu kaimiņi ir apjautuši vai vismaz sāk apjaust no austrumu kaimiņiem nākošās savai valstij ne vienmēr draudzīgās informācijas lavīnas kaitīgumu.
“Valsts ir nolemta bojāejai, ja tai nav kodola jeb stumbra, kas savienotu pārējās sastāvdaļas. Šis kodols var būt gan valdošā ideoloģija, gan pamatnācija. Mūsu valsts ir mājvieta daudzām tautām, daudzām atšķirīgām ļaužu grupām, tāpēc nacionālas valsts ideja ir nedaudz novecojusi. Ir jāatrod cits pamats jeb stumbrs, kas varētu mūs visus vienot, tā stiprinot mūsu valsti,” norāda doktors V. Rakutis. Un šis pamats, viņaprāt, ir nacionālā jeb Lietuvas valsts vēsture.
Taču Lietuvas nacionālā vēsture ir ideoloģisko batāliju objekts. “Tiek izmantotas informatīvā kara metodes. Piemēram, mūsu vēsture tiek rādīta kropļotā veidā, mūsu uzvaras tiek noklusētas, tiek sētas šaubas par mūsu valsts pagātnes sasniegumiem. Tiek mēģināts notušēt tās vēstures lappuses, par kurām mūsu pilsoņi varētu lepoties,” atzīmē vēsturnieks.
Žurnālists A. Matonis viņam piebalso: “Valsts – tā ir teritorija, tie ir cilvēki, kas šajā teritorijā dzīvo, valoda un kultūra. Ja kaut viens no šiem elementiem pazūd, tad valsts izjūk. Nav svarīgi, vai jūs novācat robežas vai mākslīgi asimilējat kultūru. Tāds pats process notiek arī ar vēsturi. Šis process ir mazāk redzams, taču nav mazāk sāpīgs. Valsts tiek būvēta uz vēstures pamatiem, vēsture tāpat ir arī nācijas identitātes pamats. Ja šis pamats zūd, arī valsts var sagrūt.”
Krievija un Baltkrievija – tās ir valstis, kas, pēc pētnieku domām, visaktīvāk darbojoties Lietuvas vēstures pārrakstīšanas jomā. “Krievija, izmantojot atsevišķus vēstures faktus, cenšas vājināt mūsu valsts vēsturiski kulturālo savdabību, cenšas ievirzīt mūsu valsti pavisam citā informatīvajā telpā. Šādu mēģinājumu uzbrukt mūsu vēsturei ir ļoti daudz, tāpēc mēs varam runāt par to, ka šāda rīcība ir pārdomāta un tai ir sistēmas raksturs,” ar nožēlu konstatē A. Matonis. Kā galvenie informatīvā uzbrukuma objekti ir trīs Lietuvas vēstures posmi: vēlie viduslaiki jeb Lietuvas lielkņaziste, posms pirms un pēc Otrā pasaules kara, kā arī Lietuvas neatkarības atjaunošanas laiks jeb 90. gadu sākums. Notiek mēģinājumi parādīt (un arī pierādīt), ka Lietuvas valsti viduslaikos nav izveidojuši lietuvieši, bet ka tā esot bijusi slāvu – krievu un baltkrievu – valsts, ka lietuvieši kā nācija toreiz nemaz nav pastāvējuši un vispār lietuvieši esot tikai “nedaudz pārveidoti slāvi”, ka 17. gadsimta beigās apvienotā Lietuvas un Polijas valsts bijusi tik nevarīga un haosā ieslīgusi, ka pievienošanās Krievijas impērijai nākusi kā atpestīšana, ka Lietuvas Republikas nodibināšanās 1918. gadā bijis ģeopolitisks pārpratums un tā tālāk. Nemaz nerunājot par lietuviešu nacionālās pretošanās kustību pēc Otrā pasaules kara, kas starp Baltijas valstīm bija visspēcīgākā – tas, protams, bijis parasts bandītisms.
Līdzības ar Latviju? Domāju, ka netrūkst arī mūsu vēsturē notikumu, kurus kādi ar Latvijas Republikas šābrīža valstiskuma formu neapmierināti spēki varētu izmantot, lai mazinātu mūsu pilsoņu vēlmi just līdzi savai zemei. Atskan taču ik pa brīdim runas par to, ka latvieši nav vienīgie šīs zemes pamatiedzīvotāji, ka Rīgu cēluši un te dzīvojuši visi citi, tikai ne latvieši, par to, ka mūsu uzvaras neatkarības karā (1918 – 1920) ir ne vien nenozīmīgas, bet pat kaitīgas, un tā tālāk…
Piemērus diemžēl var atrast daudz. Gan jau kaut ko dzirdēsim arī sakarā ar Napoleona Lielās armijas iebrukuma Krievijā 200. gadadienu un tuvojošos 23. augustu jeb Molotova–Ribentropa pakta atceri.
