Liāna Langa: “Vai mūsdienu dzeja izbeigsies pārprastajā pseidobrīvībā?” 22
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai vai kuru latviešu oriģināldzejas krājumu jūs šodien atšķirtu, jūs tajā ieraudzītu sacerējumus verlibra formā vai dzejprozu. Kur ir palikusi dzejas metriskā sistēma un dzejoļi, kuri būtu sacerēti jambā, amfibrahijā vai, teiksim, daktilā?
Kur dzejas strofas jeb panti, kuros ir noteikts apjoms – rindu skaits un izkārtojums, teiksim, sonets, triolets vai sekstīna? Mūsdienu dzeja pārsvarā rodas bez autora sūrajiem darba sviedriem, lai metriku un formu sasniegtu, kas patiešām nebūt nav viegli. Dzejoļa formas izkoptība, ritms, skanīgums līdz ar dzejoļa saturisko ideju savulaik bijis ikviena dzejnieka mērķis. Atskaņas ļāvušas iegaumēt dzejoļus no galvas miljoniem bērnu un pieaugušo.
Šodien sastopams tikai nemitīgs verlibrs. Kas tas ir? Tā ir brīvā dzeja vai dzeja bez atskaņām, ar dažādu uzsvaru skaitu rindā. No prozas to faktiski atšķir tikai un vienīgi dalījums rindās. Sākotnēji par verlibru sauca visu, kas neietilpa tradicionālās metrikas rāmī, astrofisko dzeju un dzejprozu.
Tātad būtībā mūsdienu verlibrs ir rindiņās sakārtota proza. Tādos tekstos ir viegli ietērpt arī diletantismu – saraustītus, fragmentārus vērojumus, kuros iekļaut pa kādam poētismam – metaforu, salīdzinājumu utt., savu subjektīvo garastāvokļu, noskaņojumu un sajūtu aprakstus, kā arī ideoloģiskus naratīvus, nereti arī dzejiskus lozungus. Jāvaicā – kuru šodien patiešām interesē Jāņa vai Ilzes sajūtu apraksti, kas nespēj sasniegt nekādu vispārinājumu, kas nepieciešams īstam mākslas darbam? Kurā zudusi arī oriģinalitāte, jo dažādu autoru dzejas kļuvušas tik līdzīgas viena otrai?
Dzeju kā vissarežģītāko literatūras žanru visos laikos allaž lasījusi pati mazākā, gribētos domāt, ka attīstītākā un jūtīgākā sabiedrības daļa. Padomju okupācijas gados daudziem poēzija bija cerības dvesma un vienlaikus arī treniņš lasīt starp rindām un izlobīt, ko dzejnieks vēlējies pateikt par latvieša dvēseles stāvokli padomju totalitārisma apstākļos. Uz tā laika vadošajiem dzejniekiem lūkojās kā uz praviešiem, kuri latviski spēj izteikt nākotni un esības dzīles. Jā, arī viņi nereti izmantoja verlibru formu.
Viena no spilgtākajām brīvā panta iedzīvinātājām Latvijā bija moderniste un komuniste Monta Kroma (1919–1994). Profesionāļiem, kuri bija apguvuši dzejas mākslu, arī verlibrs izdevās izkoptāks, kā forma – pamatotāks. Ikvienam māksliniekam zināms, ka, lai izveidotu pārliecinošu abstrakciju, ir jāprot akadēmisks zīmējums. Līdzīgi ir ar vārsmošanu – verlibrs kļūst nepārliecošs, ja tam nav, runājot metaforās, muskuļu spēka – zināšanu un spējas uzrakstīt dzejoli ikvienā no pastāvošajām metrikām.
Nebūt neesmu vienīgā, kas uzskata, ka mūsdienu verlibra nemitīgi vienmuļā, spekulatīvā ekspluatācija (neprotot citus dzejrakstes paņēmienus), nogalinājusi pašu dzeju, proti – mūsdienu izpildījumā padarījusi poēzijas mākslu par savu pretpolu, proti, ar retiem un spilgtiem izņēmumiem – neizsakāmi garlaicīgu.
Tīmeklī atrodama 2012. gadā publicētā žurnāla “National Geographic” fotogrāfa un dzejnieka Viljamsa Čaildresa replika izdevuma “Southwest Review” redaktoram Vilardam Spigelmanam “Vai brīvais pants nogalina dzeju?” (“Is Free Verse Killing Poetry?”): “Kas lasīs poēziju, ja lasītājs nevar atrast jēgu dzejnieka rakstītajā? Kam patīk saplēsta gramatika, izkropļota sintakse un tas, ko mans vectēvs sauc par blēdību?
Ir vismaz daļējs konsenss, ka brīvā poēzija šodien sastāv no neveiklas rakstīšanas. Es aizmirsu, kurš teicis: “Dzejniekiem vajadzētu iemācīties rakstīt, pirms viņi cenšas rakstīt poēziju.” Un vēl: “Tikai neliels procents (mūsdienu jauno dzejnieku. – Autora piez.) spēj apmierināt tehniskās prosodiskās (fonētisko parādību kopums. – Autora piez.) prasības un rakstīt sintaktiski precīzus angļu teikumus. Un viņi vēlas būt dzejnieki?”
Atvērts paliek jautājums – vai mūsdienu dzeja izbeigsies pārprastajā pseidobrīvībā, kas vienmuļīgajā izteiksmē patiesībā to padarījusi tik nebrīvu? Cik dzejnieku mums paliktu, ja ilgāku laiku verlibru neviens nepublicētu?
