Satiksmes nākotne esot elektriska. Vai vēl dzīva vecā labā ātrumkārba? 25
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skaļi un plaši tiek apgalvots – satiksmes nākotne esot elektriska. Ļoti iespējams, ka tā arī ir. Bet – lūdzu, ievērojiet un savu rīcību plānojiet saprātīgi! – runa ir par diezgan tālu nākotni. Jaunus iekšdedzes auto Eiropa vēlas beigt ražot, tirgot, reģistrēt nevis rīt, bet pēc padsmit gadiem. Līdz tam laikam satiksmē nonāks vēl desmiti miljonu naftas dedzinātāju. Un krietni mazāk elektromobiļu. Šobrīd elektroauto daļa Eiropas tirgū ir mazāka par piektdaļu, tā aug lēnītēm (jo produkts dārgs un uzlādes ērtības tālu atpaliek no vienkāršās un pierastās benzīna pieliešanas) un ir pavisam skaidrs, ka katrs no mums vēl var paspēt nobraukt vismaz vienu iekšdedzes auto. Un tādēļ fundamentālais jautājums paliek vecais – kā saudzēt savu maku un pasaules dabu, ja līdz elektromobilim vēl neesam nonākuši? Un priecāties par to, kas mums jau ir.
Taupām svaru
Viena vecās dedzinošās piedziņas priekšrocība ir absolūta un neizmaināma (ja vien nenotiks akumulatoru revolūcija). Līdzi vedamās enerģijas svars. Simt kilometriem nepieciešamais benzīns sver kilogramus piecus sešus. Šāda attāluma pieveikšanai nepieciešamā 20 kWh baterija – gandrīz 200 kg… Tādēļ elektromobiļi ir smagi. Ar visām izrietošajām sekām. Gan tīkamajām (gaitas komforts), gan izšķērdīgajām (smagāk slogotas piekares un riepas).
Tiesa – ir svara iedaļa, kurā elektroauto vinnē. Vieglāki ir paši motori. Un tiem nav ātrumkārbu. Elektromotora jaudas raksturlīkne faktiski ir gandrīz taisne – visu savu spēku tie var nodot riteņiem jau no paša starta. Iekšdedzes dzinējs tukšgaitas režīmā nespēj gandrīz neko. Tam vajadzīgs visai sarežģīts un gan izgatavošanā, gan vēlāk apkopē visai dārgs palīgmehānisms, kuru ierasti saucam par ātrumkārbu. Diezgan smaga un dārga ierīce, bez kuras diemžēl neiztikt. Bet kuras veidu var taupīgi (vai komfortabli un izšķērdīgi) izvēlēties.
Kreisā kāja, labā roka…
Ne tikai pārnesumi šai uzpariktei jāmaina. Tai klasiskajā formā ir arī sajūgs, kurš pārslēgšanās brīžos dzinēju no riteņiem atslēdz. Kreisā kāja, labā roka… Tā deviņdesmit automobiļos no simta bija vēl pirms gadiem trīsdesmit. Eiropā bija. Amerika jau toreiz šo tik sarežģīto un apgrūtinošo procesu bija gandrīz pilnībā automatizējusi. Jo degviela tur lēta, motori lieli un tādēļ vieglāk ar “automātiem” sadzīvo. Eiropa uzvedās skopāk. Sevišķi tās dienvidu daļa (Spānija, Itālija, Portugāle), kur auto allaž bijis vairāk pārvietošanās līdzeklis nekā prestiža un pārticības simbols. Savukārt Vācijā jau gadsimtu mijā puse no visiem “Mercedes” bija ar automātiskām kārbām.
Tas pirms 25 gadiem. Šis gadsimts arī Eiropu ved uz transmisiju automatizāciju. Pat ilgi šai jomā konservatīvo Angliju. 2014. gadā ceturtdaļa Eiropā pārdoto jauno auto bija ar automātiskajām transmisijām. Pēc pieciem gadiem – jau gandrīz puse. Par spīti tam, ka “automāti” ir dārgāki kā ražošanā, tā apkopē un smagāki, kas galveno iekšdedzes auto priekšrocību samazina.
Cik šī ērtība maksā
Ieskatīsimies dažu populāru nelielu auto cenrāžos.
Lūk – “Latvijas Gada auto 2023” “Škoda Fabia”. Visvienkāršākajā versijā ar piecpakāpju kārbu – 15 540 eiro, mazliet jaudīgāks – 16 810. Lētākais iespējamais automatizētais variants – 19 940.
Tirgū ļoti populārā “Toyota Yaris”. Manuālā bāzes versija – 16 500. Ar automātu un nez vai nepieciešamu jaudīgāku dzinēju – 19 500.
“Opel Mokka” – “Gada auto 2022”. Starta cena – 22 190. Ar “automātu” – 25 190. “VW T-Roc” – no 29 735 līdz 31 827. Un tā tālāk…
Skaidrs, ka automātisko ātrumkārbu ražošanas izmaksas nez vai ir tik būtiski lielākas. Drīzāk tas ir tirgus ekonomikā gluži dabisks pārdevēju solis – pieprasītajam un modīgajam taču var uzcenojumiņu piemest… Šā vai tā – vēlme labo roku atslogot un kreiso kāju nekustināt maksā vismaz divus tūkstošus eiro. Par šādu naudu var nopirkt vairāk nekā tonnu benzīna. Un vairāk nekā gadu ar to braukt. Tā klasiski un nemoderni “robus” slēdzot.
Vai tas ir grūti? Jā, mazliet apnicīgi ir. Bet tikai tad, ja ikdienas maršruti ved sastrēgumu stundās un trasēs. Ja dzīvoju Rīgas nomalē un centra bodes apmeklēju vien brīvdienās, ja mitinos, teiksim, Dundagā un Ventspili, Talsus, Rīgu gribu vien dažas reizes gadā – “automāts” ir tikpat lieka greznība kā zirgspēku pārpilnība. Pat otrādi – tas sarežģītos ceļa apstākļos var būt sliktāks. Labi atceros kādu “Gada auto” pikapu testu Lilastes tankodromā. Tur garajā un visai stāvajā smilšu kalna špūrē ar pirmo piegājienu uzbrauca viens vienīgs pretendents – ar manuālo ātrumkārbu. Vēlāk gan augšā tika arī “automāti”. Bet tikai tad, kad piloti iemanījās tiem piepalīdzēt vajadzīgā pārnesuma izvēlē. Ar to pašu labo roku… Pielietojot cilvēka smadzenes, kuras straujā apstākļu mijā tomēr ir par robotiem pārākas.
Man ir tāds nostalģiski sportisks vaļasprieks – reizēm aizbēgu no šoseju maģistrālēm un atrodu vecos grants ātrumposmus. Uz Kuldīgu, piemēram, braucu no Ventspils šosejas caur Kandavu, bet pavelku tālāk līdz Ģibuļiem un griežu tur uz Mordangas pusi. Un ar trešo robu grīdā! Kaifs. Var, protams, to pašu paveikt arī ar modernu “automātu”. Tikai atkal kā Lilastē – tam jāpalīdz manuāli. Un tas nemaz nav tik vienkārši. Un to nez vai iemācīsies vidusmēra auto patērētāji.
Veca rallista dīvainības? Var jau būt. Lai gan nesen dzirdēju kādas jaunas dāmas vērtējumu par viņas gadu veco “Toyota Corolla” hibrīdu. Nu labs jau ļoti. Nu taupīgs jau pilsētā gluži vai nereāli. Bet tas “automāts” man tomēr nepatīk. Ar veco slēdzamo braucu daudz dabiskāk…
Domājošs šoferis – modrāks
Vai auto ar manuālo pārnesumkārbu ir ekonomisks? Jā – gan iegādē, gan apkopēs. Mazāks degvielas patēriņš? Vēsturiski tas allaž bijis “manuāļu” trumpis. Ar ekonomiju 10, pat 20 procenti. Gadiem ritot, šis arguments kļūst vājāks. Jo “automāti” nu daudz labāki. Ražotāji nu iemanījušies pat mazajiem benzīna motoriem piebūvēt tik gudrus (dārgus, protams) sešu, pat septiņu un astoņu pakāpju “automātus”, ka vecās ātrumkārbas vinnē krietni mazāk. Ja vien pilots nav dažādu ekobraukšanas paņēmienu fanātiķis. Es tāds esmu un spēju ar savu primitīvi slēdzamo krosoveru pilsētu caurbraukt ar pieciem litriem uz 100 km. Šī paša modeļa “automāts” šajā pašā maršrutā un dinamikas režīmā patērē vismaz sešus. Tāda tā ekonomija.
Bet kā ar drošību? Mums nav tādas statistikas. Varu piedāvāt vien savu personīgo (ar cienījamiem draugiem un kolēģiem daudzkārt apspriesto) viedokli. Pārlieka šoferīša relaksācija, uz kuru provocē auto vadības procesu automatizācija un robotizācija, drošībai par labu nenāk. Ja kreisā kāja un labā roka vairāk jāpakustina, ja smadzenēm lēmumi jāpieņem – pilots ir modrāks. Ar brauciena vadību aizņemtāks. Viņu mazāk draud ievilkt telefonsarunas un skārienekrāni. Viņš pārvietojas dabiskāk. Un tātad drošāk.
Tātad vecās labās ātrumkārbas vēl nav norakstāmas. Pirkt pat pavisam jaunu auto ar tādu ir cienījams – ekonomisks un ekoloģisks – lēmums.
