Vai vējā izmesta nauda? Kino zelta fondu restaurē, bet nav droši zināms, kam filmas pieder 2
Latvijas kino zelta fonda restaurācija, kas prasa apjomīgus resursus, notiek laikā, kad joprojām nav drošas atbildes uz jautājumu, kam tieši šīs filmas pieder, svētdien vēstīja “LNT Ziņu TOP 10”. Pretenzijas uz autortiesībām ir gan valstij, gan Rīgas kinostudijai, un šajā strīdā joprojām notiek tiesvedība.
Valsts restaurē Latvijas kino zelta fonda spēlfilmas kopš 2008.gada. Par pašu pirmo atjaunojamo lenti simboliski izvēlējās Jāņa Streiča filma “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, ko skatītāji aptaujās atzinuši par visu laiku labāko Latvijas spēlfilmu. Līdz šim restaurētas jau vairāk nekā 20 spēlfilmas un animācijas filmas.
Saistībā ar Jāņa Streiča 80 gadu jubileju šogad studijā “Lokomotīve” restaurētas divas režisora filmas – “Mans draugs – nenopietns cilvēks” un “Svešās kaislības”. Jaunā kvalitātē filmas pie skatītājiem nonāks pavisam drīz.
Ievērojamus līdzekļus – 14 miljonus eiro – Latvija no Eiropas fondu kases saņēmusi kultūras satura digitalizācijai. Daļa šo līdzekļu nonāks pie Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīva, kur paredzēts gan digitalizēt lielu apjomu Latvijas dokumentālo hroniku, gan arī atjaunot 15 kino zelta fonda filmas.
Savulaik slavenās Rīgas kinostudijas jaunie īpašnieki, kuri par tādiem kļuva privatizācijas rezultātā, uzskata, ka par valsts līdzekļiem restaurētās filmas nav atjaunotas kvalitatīvi.
“Manā ieskatā tā ir vienkārši vējā izmesta nauda, un es pateikšu mazliet rupjāk – tas ir pat mēģinājums pierādīt, ka no sūda var izcept pīrādziņu,” izteicās kinostudijas pārstāvis Armands Liberts. Viņš pauž pārliecību, ka kvalitatīvi restaurēt filmas no pozitīviem nav iespējams. Tas esot jādara no negatīviem, kas glabājas Maskavā.
Liberts apgalvo, ka tikai kinostudijai Krievijā ļautu tikt pie negatīviem. Lai veiktu filmu atjaunošanu, nopietnās finansiālajās grūtībās esošajam uzņēmumam pašlaik naudas nav, bet tas piedāvājis valstij sadarboties. “Ja valstij ir finanses šī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un pieejamībai, tad apvienojam spēkus, nevis strīdamies. Mēs dabūsim šos negatīvu skanus, uztaisīsim tādu produktu, kas ir kvalitatīvs un kas neizmaksās dārgāk nekā, kas ir šobrīd,” saka Liberts.
Valsts gan par šādu piedāvājumu neesot izrādījusi interesi. Filmu studijā “Lokomotīve” tikmēr noraida kinostudijā apgalvoto, ka kvalitatīva restaurācija iespējama tikai no negatīviem. Tur stāsta, ka kaut kādos gadījumos filmas pozitīva kopija var būt pat kvalitatīvāka nekā negatīvs, turklāt pozitīva kopija satur informāciju par to, kādai ir jābūt krāsu gammai filmā.
Lai vai kā, var gadīties, ka jebkurā gadījumā valstij nāksies atteikties no pretenzijām uz īpašumtiesībām tām filmām, ko tā pašlaik atjauno. Tagad lieta nonākusi Augstākajā tiesā. Iepriekšējā instance sprieda valstij par sliktu, nosakot, ka patiesie autortiesību īpašnieki ir Rīgas kinostudija. Tas notika jau pirms diviem gadiem, bet, kad lietu sāks skatīt Augstākā tiesa, joprojām nav zināms.
“Tiesvedība jau iet desmit gadus, mēs nevaram sēdēt rokas klēpī salikuši un gaidīt, kad tas vienreiz beigsies. Tas būtu vienkārši muļķīgi, jo tie procesi ir jādara. Un fiziski tās 35 mm filmas birst kopā. Ne tik dramatiski, protams, bet tās noveco. Ir muļķīgi neko nedarīt, ja ir iespēja kaut ko darīt,” uzskata Nacionālajā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa.
Tikmēr pašlaik Latvijas kino zelta fonda filmām faktiski ir divi īpašnieki. Lai iegūtu filmu demonstrēšanas tiesības, vieni izrādītāji vēršas pie Rīgas kinostudijas, citi – pie Nacionālā kino centra. Nozares pārstāvji šo juridisko mudžekli, lai varētu izrādīt Rolanda Kalniņa, Aloiza Brenča, Jāņa Streiča vai citu klasiķu kinolentes, raksturo ar vārdiem “nebeidzams haoss”.
