“Vai veģetatīvā distonija? Pēc bērniņa piedzimšanas trauksme ir vēl lielāka… Bail sajukt prātā” 0
Portāla Veselam.lv lasītāja Laima (35) jautā: “Vēlētos jautāt kādam ārstam padomu. Esmu nākusi no ģimenes, kur par emocijām runāt nebija ierasts. Katram bija jātiek galā ar saviem pārdzīvojumiem pašam. Uzsvars tika likts uz praktisku ikdienas vadīšanu – darbs, mājas, bērnu paēdināšana un apģērbšana. Esmu intraverta un kautrīga, nepatīk atrasties lielā sabiedrības pūlī. Jau skolas laikā man bija dažādi nepatīkami simptomi, kas radīja diskomfortu – vēdera izejas traucējumi, pastiprināta urinēšana, paniskas bailes izdarīt kaut ko nepareizi utt. Tagad, kad pati esmu kļuvusi par māmiņu, šīs bailes ir vēl jo stiprākas, brīžiem pat šķiet, ka sajukšu prātā, baidos no tā, ka nespēšu sevi kontrolēt. Tādos mirkļos (tas notiek vismaz dažas reizes mēnesī) sāk aizrauties elpa un dauzīties sirds, reibst galva, ir šķebinoša dūša. Ja kādreiz es centos šos simptomus ignorēt, tad tagad – bērniņa dēļ (lai varētu kvalitatīvi par viņu parūpēties) – es vēlētos saprast, kāpēc ar mani tā notiek? Esmu lasījusi par veģetatīvo distoniju, zinu, ka simptomi šai diagnozei ir līdzīgi. Bet man vairāk interesē ārsta viedoklis – kāds varētu būt distonijas cēlonis manā gadījumā, un kādas ārstēšanas metodes būtu ieteicamas? Ķīmiskos medikamentus lietot nevēlos. Varbūt būtu jāveic arī kādas medicīniskās pārbaudes? Ja nu ar mani tomēr kaut kas ir ne tā?!”
Atbild psihoterapeits, psihosomatiskās medicīnas ārsts Dr. Tarass Ivaščenko, Veselības centrs “Vivendi”:
“Labdien! Paldies par jautājumu. Jūsu aprakstītajiem simptomiem var būt ļoti daudz iemeslu. Tāpēc vispirms vajadzētu apmeklēt atbilstošus speciālistus (endokrinologu, gastroenterologu, neirologu, kardiologu) un veikt medicīniskus izmeklējumus – fibrogastroskopiju, EKG, pārbaudīt hormonus utt. Ja citas diagnozes netiks apstiprinātas, tad var sākt runāt par somatoformiem traucējumiem, tajā skaitā – veģetatīvo distoniju.
Jums ir taisnība – ja ģimenē nebija pieņemts runāt par emocijām, tad cilvēkam, arī pieaugušam esot, ir ļoti grūti atpazīt savas emocijas. Mūsdienu zinātne indivīdiem, kuriem ir grūti noformulēt un izteikt savas jūtas, dots pat atsevišķs apzīmējums – tie ir cilvēki ar noslieci uz aleksitīmiju. Aleksitīmija netiek klasificēta kā psihisks traucējums, tā ir personības īpašība, kas var kalpot kā iemesls citiem medicīniskiem un psihiskiem traucējumiem. Kopš agras bērnības ne mazums cilvēku nonāk situācijās, kad ir spiesti izvairīties no savu emociju izpaušanas. Līdz brīdim, kad viņi kļūst pieauguši, daudzi jau ir iemācīti apvaldīt vai ignorēt savas emocijas, un mainīt šo ieradumu pēc tam nemaz nav tik viegli.
Šī iemesla dēļ cilvēks meklē veidus, kā no spriedzes atbrīvoties citādākā veidā, piemēram, ar ķermeņa palīdzību – caur veģetatīvo, simpātisko vai parasimpātisko nervu sistēmu. Diemžēl tas var izraisīt iekšējo orgānu funkcionālos traucējumus. Sirds pārsitieni, sāpes vēderā, vēdera izejas traucējumi, hormonu uzplūdums, žults un/vai aizkuņģa dziedzera fermenta pastiprināta izdalīšanās, “asinsvadu spēles”, līdz pat panikas lēkmei un veģetatīvajai distonijai. Jā, arī kļūšana par māti ietekmē sievietes hormonālo fonu, un tam ir sava ietekme uz veģetatīvo sistēmu. Dažām sievietēm pēc šādām būtiskām organisma pārmaiņām (grūtniecības un pēcdzemdību periodā) simptomātika mazinās, citām, tieši otrādi, pastiprinās.
Ko iesākt? Pirmais solis, kā jau sākumā minēju, ir ģimenes ārsta un speciālistu apmeklēšana, izmeklējumu veikšana. Ja cēloņi tādā veidā netiek atrasti, jāsāk apsvērt citas opcijas. Piemēram, no psihoterapijas metodēm par visefektīvākām tiek uzskatītas kognitīvi biheiviorālā terapija un psihodinamiskā psihoterapija. Ir ļoti svarīgi sākt apzināties savas emocijas. Ja varēsiet tās verbalizēt un novirzīt darbībā, simptomātika mazināsies. Tikpat noderīgas ir fiziskās aktivitātes, jo fiziskā slodze mazina iekšējo spriedzi, ierobežo adrenalīna un palielina endorfīna (hormons, kas palīdz mazināt trauksmi un jutību pret sāpēm) daudzumu asinīs. Toties regulārs miegs un nomoda režīms stabilizēs nervu sistēmas darbību. Jāatrod laiks emocionālai atslodzei – pastaigām svaigā gaisā, tējas dzeršanai, relaksācijas vingrinājumiem utt. Nevajadzētu aizmirst, ka arī radošas aktivitātes mazina iekšējo spriedzi, tādas kā dejošana, dziedāšana, teātra apmeklēšana, patīkamas mūzikas klausīšanās, gleznošana u. c.
Viens no vingrinājumiem, kas var palīdzēt: ieelpojiet dziļi caur degunu un izelpojiet caur muti, pēc tam lēnām paskatieties sev apkārt un atrodiet dažas lietas, kuras jūs varat saskatīt, dažas lietas, kuras varat sataustīt, dažas lietas, kuras varat sadzirdēt un dažas smaržas, kuras varat sajust. Šim paņēmienam ir ļoti daudz variāciju, bet tā esence ir uzmanības fokusa iznešana ārpus ķermeņa, lai atgrieztu kontroli pār sevi.
Ir dažādas apzinātības prakses – piem., BBAT (Basic Body Awarness Therapy) jeb Ķermeņa apzināšanās caur kustību. Dažāda veida jogas tehnikas, kas var palīdzēt just un labāk saprast savu ķermeņi, tā reakcijas. Es jums ieteiktu arī aiziet uz konsultāciju pie speciālista, kur jūs varētu pareizi iemācīties elpot, izmantojot diafragmu. Tas var palīdzēt samazināt, reizēm pat pārtraukt panikas lēkmi. Te gan jāpiebilst, ka elpošanas vingrinājumus ieteicams praktizēt profilaktiski, tad arī lēkmes laikā tie palīdzēs daudz efektīvāk.
Noteikti atrodiet laiku sev. Tiklīdz jūs pati jutīsieties labāk, tas pozitīvi atsauksies arī uz bērna pašsajūtu. Nebaidieties meklēt atbildes uz saviem jautājumiem!”
