“Par brīvu var stāvēt elektromobiļi.” Kā likumu pētīšana pamudināja kļūt mūsdienīgam 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Man torīt vajadzēja savu mīļo pasažierīti izlaist Brīvības ielā, vietā, kur ne stāvēt, ne pat lāgā apstāties nav iespējams. Bijām mērķim pietuvojušies kādu brīdi par agru, tādēļ piestāju pagaidīt pustukšā Dzirnavu ielas maksas stāvvietā.
Un tad nāca viņš. Uniformēts fotogrāfs. Bildēja visus pēc kārtas. Mūs arī.
Pasažierīti nobaidīja – sodu dabūsim?! Mani mazliet apmulsināja. Tiešām – vai drīkstu te pastāvēt nemaksājis? Intuitīvi un loģiski slēdzieni soda iespējamību it kā izslēdza. Bet ko saka likums? To nākotnes sirdsmieram noskaidroju mazliet vēlāk. Un atstāstu jums. Varbūt noder.
Piecas minūtes drīkst
Noskaidrot nav grūti. Precizēti maksas stāvvietu izmantošanas noteikumi nesen publicēti. Tātad – nemaksāt drīkst trafarets operatīvais transports. Tas uz mani neattiecas.
Par brīvu var stāvēt elektromobiļi. Tāds man tikai tālas nākotnes sapņos.
Un trešais punktiņš – jebkurš var nemaksāt par pastāvēšanu, kas nepārsniedz piecas minūtes. Tātad ar vienu bildi sodam nepietiks.
Fotogrāfam, kurš fiksēja mūs plkst. 9.45, ir jāatgriežas un jābildē vēlreiz – ne agrāk kā 9.51.
Tad pārkāpuma protokolam būs juridisks pamats. Šajās piecās minūtēs esmu lojāls. Varu ieskriet “Narvesenā” pēc “Fantas” un avīzes. Varu nopirkt pasažierei tulpju pušķi. Vai vienkārši uzpīpēt, ko salonā darīt viņa neļauj.
Un – dažas improvizācijas šmaukties kārajiem. Pīpēt var arī ilgāk. Jo ielu tu tālu pārredzi un tuvojošos fotogrāfu pa gabalu ieraudzīsi. Gluži iespējams, ka viņš nenāks vēl ilgi, jo apgaitas zonas šiem zēniem ir visai prāvas. Ja nu tomēr šis cirkulē baigi žigli, es varu pabraukt gabaliņu tālāk. Un iegūt otras lojālas piecas minūtes. Pēc tam trešās…
Ja nu tomēr maksāt…
Man šis sporta veids nepatīk. Maksāju. Līdz šim draņķīgi un nemoderni – maksas automātā. Kurš reizēm ir visai tālu no manas apstāšanās vietas. Kurš ir distancēšanās laikam gauži nepiemērots baciļu perēklis. Simtiem pirkstu apgrābstīts, iespējams, apšķaudīts skārienekrāns.
Čeks lodziņā, kura stiklu cilājuši potenciāli bīstami ļaudis. Tās epidemioloģiskās briesmas. Ir vēl arī finansiālās. Gandrīz neiespējami ir uzminēt, cik minūtēm tā biļete jāpērk. Varu pārmaksāt. Varu noskopoties un sava prombūtnes laika beigu daļu sanervozēt.
Likumu pētīšana mani pamudināja kļūt mūsdienīgam. Instalēju telefonā “Mobilly” lietotni. Un gar kases aparātu vairs negrābstos. Sūtu norēķinu centram ziņu – MH3336 apstājies A zonā 9.45. Un eju prom bez nervozēšanas un pulkstenī lūrēšanas.
Kad startēšu – otra ziņa. Aizbraucu plkst. 10.40. Un rēķinu maksāju par faktiski nostāvēto laiku (summa automātiski pievienojas telefona rēķinam). Arī fotogrāfiem šajā laikā neesmu interesants, jo viņi “Mobilly” datubāzi redz savos aparātos.
