Pētniece: Vai varam teikt, ka senioru dzīve nav viena vienīga bēdu ieleja? 5
Nesen klajā nākusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieces Maijas Jankovskas grāmata “Vecumdienas. Pētījums par senioru dzīvi Latvijā” (izdevējs mediju aģentūta “Creative Media Baltic”), kas balstīta uz antropologu darba grupas apkopotiem datiem un intervijām ar senioriem.
Vai un kā mainās mūsu sabiedrības attieksme pret vecuma jēdzienu un veciem cilvēkiem? Cik iesaistīti un līdzvērtīgi dzīves norisēs jūtas seniori mūsu valstī? Par to lūdzām grāmatas autores viedokli.
Lai varētu droši pateikt, ka attieksme pret veciem cilvēkiem Latvijā mainās, būtu nepieciešams salīdzinošs pētījums, kā bijis kādreiz un kā ir tagad.
Kaut arī mūsu pētījuma dalībnieki intervijās dalījās, kā, viņuprāt, bijis agrāk un kā ir tagad (piemēram, vairāki no viņiem ir norādījuši, ka kādreiz, viņu jaunībā par vecu sāka uzskatīt agrāk nekā tagad), tomēr jāņem vērā, ka tas bijis jauna cilvēka priekšstats par vecumu.
Arī tagad jaunieši, visticamāk, uz pusmūža cilvēku skatās kā jau uz vecu, taču tas neko daudz nepasaka. Man pašai liekas, ka priekšstats tomēr pakāpeniski mainās.
Spilgtu ilustrāciju tam, kā pārveidojas veca cilvēka tēls, mums piedāvā reklāmas – tur līdzās tipiskajam večuka tēlam (tantīte ar lakatiņu galvā un spieķīti rokā) parādās arī no ārzemēm importētie aktīvā pensionāra tēli, kas dejo, sporto, bauda dzīvi un rada iespaidu par gluži vai histērisku enerģijas pārpilnību.
Nezinu, kā citiem, bet mani neviens no šiem tēliem īsti neiejūsmina.
Līdz ar to grāmatas “Vecumdienas” viens no galvenajiem mērķiem bija lauzt pastāvošos stereotipus par veciem cilvēkiem, tuvplānā palūkojoties uz viņu ikdienu.
Diemžēl jāteic, ka paši vecie cilvēki bieži vien jūtas lieki un pietiekami nenovērtēti.
Sabiedrības attieksmi atspoguļo gan niecīgās pensijas, gan medicīnas darbinieku attieksme pret veciem cilvēkiem, kas mēdz būt diskriminējoša, gan senioriem piemērotas infrastruktūras trūkums (kaut vai tāds nieks kā soliņu pieejamība, lai varētu piesēst un atpūsties), gan priekšrokas došana jauniem cilvēkiem darba tirgū.
Arī personīgo attiecību līmenī seniori nevēlas būt par apgrūtinājumu saviem bērniem – pārāk nejaukties viņu dzīvē, neuzbāzties ar savām problēmām.
Tomēr tas nenozīmē, ka senioru dzīve būtu jāuzlūko kā viena vienīga bēdu ieleja.
Arī sasniedzot pensijas vecumu, ļaudis atrod veidus, kā gūt prieku dzīvē, kā padarīt savu ikdienu jēgpilnu, un viņu pieejas ir ārkārtīgi daudzveidīgas – gluži tāpat kā citu vecuma grupu piederīgajiem.
Kontekstā ar citām ES valstīm Latvijā ir salīdzinoši daudz pensijas vecuma cilvēku, kas turpina veikt algotu darbu.
No vienas puses, tas skaitās labi, jo iekļaujas mūsdienās atzītajā aktīvās novecošanas konceptā, tomēr, no otras puses, mēs labi saprotam, ka daudziem Latvijas senioriem algota darba veikšana ir spiesta lieta, jo pensijas ir tik niecīgas, ka citādi nav iespējams nodrošināt cienīgu dzīvi.
Mūsu pētījumā īpaša uzmanība netika veltīta tam, cik gatavi darba devēji ir pielāgoties darbaspēka novecošanās tendencēm, taču no pētījuma dalībnieku stāstītā var spriest, ka attieksme var būt ļoti dažāda – ir darbavietas, kurās pārējie ar sapratni un pretimnākšanu izturas pret to, ka seniors varbūt nespēj izdarīt visus tos pašus darbus, ko jaunāks cilvēks, taču vienalga tiek uzskatīts par vērtīgu kolektīva locekli, bet ir arī, protams, gadījumi, kuros attieksme pret senioriem nav tik labvēlīga.
Ja paskatāmies, kas uzrādās kvantitatīvajos datos attiecībā uz cilvēku apmierinātību ar savu darbavietu, tad strādājošu senioru rādītāji daudz neatšķiras no tiem, kas parādās citās vecuma grupās – ir gan ļoti apmierinātie, gan galīgi neapmierinātie, gan arī neitrāli noskaņotie.
Skatoties uz valsts politiku kopumā, senioriem ir sajūta, ka par viņiem kāds atceras tikai neilgi pirms vēlēšanām.
Politiķiem tomēr vajadzētu apzināties, ka tā ir milzīga sabiedrības grupa, kurā daudzi ir ekonomiski un sociāli aktīvi un vēl citi labprāt tādi būtu, ja valsts nāktu pretim dažādu iniciatīvu ieviešanai, kuras ļautu senioriem aktīvi līdzdarboties sabiedrībā notiekošajos procesos, bet mazākā intensitātē, nekā to spēj gados jaunākie iedzīvotāji.
Pateicoties dažādām ES programmām, ir seniori, kuriem ir bijusi iespēja viesoties citās Eiropas valstīs un iepazīties ar tur ieviestām iniciatīvām senioru dzīves uzlabošanā, un viņi ļoti labprāt vēlētos kaut ko no tā visa īstenot arī pie mums.
Kā piemēru var minēt kādā valstī īstenotu bijušo skolotāju programmu, kurā pensionējušies skolotāji tiek piesaistīti skolu pagarināto grupu darbā, kur viņi palīdz skolēniem izpildīt mājasdarbus, sniedz konsultācijas, piedāvā fakultatīvas nodarbības, atbalsta aktīvi strādājošos kolēģus ar skolēnu darbu labošanu utt.
Tā vairs nav tik liela slodze, kā ikdienā strādājot ar lielām klasēm, taču ļauj senioriem justies vajadzīgiem un kaut nedaudz piepelnīties.
Protams, lielais jautājums ir par pensijām, kas daudziem ir niecīgas, taču pilnīgi noteikti senioru dzīves kvalitāti būtu iespējams uzlabot, ne tikai investējot lielas summas pensiju sistēmā, bet tad, kad tiek lemts par visdažādākajām dzīves jomām, atceroties, ka mums ir tāda iedzīvotāju grupa kā seniori ar savām specifiskajām vajadzībām un vienlaikus arī vēlmi būt vajadzīgiem un dot kaut ko sabiedrībai.
Es gribu ticēt, ka nākotnē sabiedrība kļūs saprotošāka, iejūtīgāka un iekļaujošāka – gan pret senioriem, gan citām sabiedrības grupām, kam dzīvē nav tik ļoti paveicies kā citiem.
