– Lugas kaislību tēma būs saistoša ikvienai sievietei un vīrietim. Bet ir vēl kāda līnija – karaļa pils un svētnīca, Karalis un Krīvs… 1
I. Mičule: – Divas lielvaras, kas nosaka cilvēku likteņus, diktē, kur iet, ko ēst, kā dzīvot, un tas, protams, iedzen bailes. Arī mūsdienās valsts var atņemt cilvēkam pabalstu, bet banka paņem mājas. Un baznīcas vara arī ir spēcīga, tāpēc mēdz biedēt.
I. Pudža: – Katru lēmumu, būt vai nebūt varā, žmiegt kādu vai ne, kārtot savu biznesu vai ne, izlemj cilvēks pats. Vara jau nav kaut kas mistisks, tā vienmēr saistīta ar konkrētiem cilvēkiem, kas noteiktā veidā domā un rīkojas valstī, baznīcā, teātrī kā institūcijā. Un mēs viņu rīcību pēc tam tulkojam – kā gļēvu, riebīgu, dārgu. Bet kas īsti ir gļēvums? Varbūt no malas šķiet, ka cilvēks rīkojas gļēvi, bet patiesībā viņš sper drosmīgu soli? Vai atteikšanās vienmēr ir gļēvuma pazīme? Vai nerīkošanās vienmēr ir gļēvums? Man, piemēram, neliekas, ka Laimonis ir gļēvs. Viņš vienkārši mēģina pasargāt mīļoto.
Mums jābūt uzmanīgiem, vispārinot valsts, varas, sistēmas jēdzienu… Esmu pārliecināta, ja mēs spētu uzņemties pietiekamu atbildību katrs pats par savu dzīvi, pasaulē nebūtu tādas ziepes kā tagad, kad tiek samalti dzīvi cilvēki un viņu likteņi – gan varas, gan citās attiecībās. Putins jau arī nav vara “vispār”, bet viens konkrēts cilvēks. Arī Eiropas Savienībā lēmumus pieņem nevis kaut kāda abstrakta vara, bet, kaut arī liels, tomēr – cilvēku kopums. Un Aspazija savijusi patiesi košu krāsu paleti, kurā visi varoņi ir ļoti cilvēciski – gan Karalis, gan Krīvs.
– Vai kādu varēsim atpazīt?
I. Mičule: – Ļoti bieži pēc izrādēm cilvēki nāk klāt un saka – ieraudzīju savu māsu mats matā. Ļoti labi, ja kāds saskatīs kādu politiķi vai baznīcas varas pārstāvi. Viss atkarīgs no katra skatītāja pieredzes, kaut mūsu skatījumā nevienam tēlam nekādu šodienas prototipu nav.