– Kāpēc no četrpadsmit Aspazijas lugām jums likās saistoša tieši “Vaidelote”? 1
– Iestudēt šo lugu man ieteica iepriekšējā Valmieras teātra literārās daļas vadītāja Edīte Tišheizere. To izlasot, man radās vairāki jautājumi. Ir vai nav brīvā griba? Ja ir, tad cik lielā mērā tā ir iepriekš noteikta? Kādas pēdas mēs atstājam citu cilvēku dvēselē? Un, protams, pati mīlestība ar visām tās izpausmēm, atklāsmēm, kaislībām, sāpēm… Mani interesē cilvēks šķērsgriezumā. Kas beidzas apziņā, kad ieslēdzas smadzeņu racionālais prāts? Vai mirklī, kad cilvēks aiziet bojā, viņš zūd uz visiem laikiem? Vai, Aspazijai nomirstot, izgaisa arī dzejnieces apziņa, vai tomēr kaut kas no tās ir debesīs un joprojām arī starp mums? Arī mūsdienu autoriem, maniem laikabiedriem, ir daudzi brīnišķīgi, dziļi darbi, bet šie būtiskie jautājumi, kas ir tādu klasiķu darbos kā Rainis un Aspazija, nekur citur nav atrodami.
– Jautājums aktrisēm – kur piekrītat savām varonēm un kur ar tām strīdaties?
Māra Mennika: – Citreiz, veidojot lomu, spēju to asociēt ar kaut ko no savas dzīves, bet šeit viss ir daudz svešāks, citādāks. Mani urda jautājums: vai spējam izbēgt no sava likteņa? Vai varam pretoties tam, kas iepriekš nolemts? Aspazija, kā zināms, pretojās. Man pašai grūtākais ir sadzīvot ar Asjas spēju sāpināt sev mīļu cilvēku, darot to savas laimes vārdā.
Inese Pudža: – Ļoti bieži mūsdienās cilvēki grib par visu paņirgāties, paironizēt, vienkārši “īzī” sagremot, jo tā ir vieglāk, bet Aspazijas “Vaidelote” šādā spektrā šķiet vājprātīgi naivs darbs, kurš, virspusēji izlasīts, raisa pretenziju – nu ko tu man īsti ar to visu gribi pateikt? Kāpēc tas šodien būtu teātrī jāiestudē? Bet lugā rakstītais būtībā ir neticami tīra manta, un tā vēsta par patiesām dzīves vērtībām. Man kā cilvēkam no cita gadsimta ar atšķirīgu dzīves pieredzi un vērtībām grūtākais ir sameklēt sevī to Aspazijas “tīro krāsu”, kas ir gan manā Mirdzā, gan Asjā, gan Laimonī, Daumantā, Jautrītē.
Tas var likties plakātiski, bet grūtākais mums pašiem, iestudējot šo lugu, būs nesmieties, nenaivizēt, nepoetizēt un necelt arī lugu patosa pilnos augstumos. Aspazijas piedāvātās garīgās vērtības lugā ir kā tādas krasas robežšķirtnes. Pats grūtākais ir uz skatuves atklāt pašas dzejnieces rakstīto tieši lugas skaniskajā un saturiskajā formā, kuru viņa ir devusi. Sadzīviskā tekstā ir ļoti viegli pateikt – “es tevi nemīlu” vai “man ir vienalga par taviem kartupeļiem”. Bet pavisam kas cits ir īsti un patiesi runāt Aspazijas dzejā, viņas valodā, viņas kā autores dvēseles kliedzienā. Mūsu gadsimtā ar tik daudzām nonivelētām vērtībām tas ir izaicinājums. Un turklāt bez vardarbīgām interpretācijām.
