Bergmanis: “Mums ir dažādi ceļi, kā aizsargāt valsti – varbūt labāk nopirkt ļoti jaudīgas pretgaisa aizsardzības sistēmas” 26
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vakar apritēja 30 gadi kopš Latvijas atgriešanās olimpiskajā saimē vasaras spēlēs pēc okupācijas ilgā perioda – Barselonas olimpiskajā stadionā atklāšanas ceremonijā ar Latvijas karogu iesoļoja Raimonds Bergmanis.
Divus gadus iepriekš pēc saduršanas Rīgas centrā viņš gulēja reanimācijā un ārsti svarcēlājam aizliedza celt vairāk par pieciem kilogramiem…
Kādas bija sajūtas pirms 30 gadiem, ko domājāt, uz ko cerējāt olimpiskajās spēlēs?
R. Bergmanis: Dzimšanas dienā bija liels gods nest Latvijas karogu, atgriežoties olimpiskajā saimē vasaras spēlēs. Emocionāli. Gatavošanās periods bija sarežģīts un ļoti grūts, es jau biju beidzis sportot.
Pēc neatkarības atgūšanas tēvs un treneris uzrunāja – varbūt pamēģinām vēlreiz, nu jau kā brīvas valsts pārstāvjiem, jo biju sapratis, ka Padomju Savienībā izsisties ir gandrīz neiespējami. Bija tikai vieni starptautiskie mači – Eiropas čempionāts Ungārijā, kur arī negaidīti kvalificējos olimpiādei.
Pārtraukums varbūt liedza sasniegt labākus rezultātus, bet šajā situācijā izdarījām visu, ko varējām. Es arī noslēguma ceremonijā nesu karogu, tur apkārt gandrīz tikai medaļnieki – Jans Železnijs, Frenkijs Frederikss un citi, uz jautājumu, kā gāja, kautrīgi saku – 14.
Bet meitene, kas nesa plāksnīti ar Latvijas uzrakstu – vou, 14. vieta, vou! Tas man bija kā elektrošoks un mainīja arī manu turpmāko attieksmi, jo parasti cilvēki vērtē pēc maksimālās mērauklas – ja nav medaļu vai sešnieka, tad nav labi. Uz maniem mačiem netika žurnālisti, jo bija samainīti starta laiki, līdz ar to atmiņu albumā bilžu nav, vienīgā ir no atklāšanas ceremonijas.
Man šķiet, jūs esat vienīgais latvietis, kurš karogu nesis vienā rokā?
Taisnība. Paņemot karogu rokās, šķita, ka ir viegls, bet emocijas, pietiekami garš gājiens un beigās bija, kā bija (smejas). Iegriežoties laukuma vidū, bija tehniskie kabeļi, meitene rāda, bet man acis augšā un es nesaprotu, ko viņa grib, stadiona vidū zemē taču nekas nevar būt.
Aizķēros, un labi, ka nenokritu. Esmu atradis tēva fotogrāfiju, kurā viņš nes Padomju Latvijas karogu pirmajā PSRS tautu spartakiādē. Viņš man pirms atklāšanas norādīja – nes stalti vai nenes vispār.
Karjeru uz brīdi beidzāt pēc smaga incidenta uz ielas Rīgā.
Deviņdesmito gadu situācija, nebija nekāda pamata kaut kam – iet garām, kāds pagrūž. Viens sitiens un uzbrucējs jau bija [uz zemes], pieklājības pēc gribēju nolikt uz soliņa, nesu un tikmēr četri dūrieni – sejā, plecā, vēderā un bīstamākais – astoņus centimetrus virs dzimumorgāniem tuvu iekšējām artērijām.
Ārstu prognoze nebija laba, uzņēmās risku. Piecas dienas nogulēju reanimācijā, trīs palātā. Bija izveidojies trombs, un pēc trim nedēļām vēlreiz nonācu slimnīcā uz krietni ilgāku laiku.
Pēc tam dakteri aizliedza celt vairāk par pieciem kilogramiem. Tas bija divas gadus pirms Barselonas. Esmu pārkāpis visus iespējamos ārstu aizliegumus, bet – tfu, tfu, tfu – sadzija. Noteikti gan ir bijušas paliekošas sekas.
Kā teicis kāds nu jau bēdīgi slavens bokseris – ja uz ielas kāds grib konfliktēt, labāk mukt, nevis pierādīt kaut ko.
Tur bija sarežģīti, puisis tik talantīgs, ka varēja nazi izvilkt no kabatas, atvāzt. Viņu viesnīcā aizturēja melnās beretes, bija to demonstrējis. Es pat nejutu, pilēja asinis, noslaucīju un aizgāju pie draugiem uz dzīvokli un viņi teica, ka varbūt tomēr izsaucam ātros.
Labi, ka tā, citādi būtu beidzies slikti. Ja visi zinātu, kā beigtos, būtu ļoti vienkārša dzīve. Tēvs mīlēja teikt – ja zinātu, kur nokritīs, noliktu spilventiņu.
Kādas ir domas par Maira Brieža pārvērtībām un kandidēšanu Saeimas vēlēšanās no “Saskaņas”?
Manā izpratnē tas nav pat komentāra cienīgi.
Sportisti politikā – labie piemēri nesavācas pat uz vienas rokas pirkstiem.
Mana darbība būtu jāvērtē citiem cilvēkiem, bet vienu reizi eksāmenu izturēju un tiku ievēlēts parlamentā otro reizi. Piemēri ir dažādi, bet skaidrs, ka parlamentā vajadzīgi cilvēki no dažādām sfērām, tad lēmumi ir saprotamāki, izsvērtāki.
No aizsardzības, iekšlietu jomas nav daudz cilvēku, kas vēlējušies iesaistīties politikā, bet viņu pieredze ļoti noderētu. Sporta apakškomisija ir lielākā pēc deputātu skaita, liela daļa no viņiem ir labā līmenī sportojuši, Rihards Kozlovskis beidzis Murjāņu Sporta ģimnāziju.
Biju pārsteigts, ka Māris Kučinskis uzvalkā un kurpēs ļoti labi žonglēja ar futbola bumbu. Mani pirms kandidēšanas lielākā daļa zināja tikai no sporta karjeras, bet pārējo dzīves daļu, kādas augstskolas esmu beidzis, gandrīz neviens nezināja.
Skaidrs, ka partijas izmanto sabiedrībā zināmās personas, lai piesaistītu vēlētājus. Kad jūs aicināja, domājāt, ka arī šajā gadījumā ir līdzīgi?
Nē. Man 45 gadu vecumā pēc likuma bija jābeidz dienēt, mana pakāpe (dižkareivis) neļāva turpināt dienestu. Domas par virzīšanos politikā bija iepriekš, nevis tāpēc, ka būtu atpazīstams. Sarunās nejutu, ka mani piesaista, lai iegūtu kādas preferences.
Bet, jā, arī šajās vēlēšanās notiek līdzīgi, partijas piesaista zināmus cilvēkus. Tā notiek visā pasaulē. Pāreja pēc sporta karjeras beigām ir ļoti sarežģīta. Man, esot Latvijas olimpiešu kluba vadītājam, bija duālas sajūtas, uzzinot par kādreizējām sporta zvaigznēm, kam jāsniedz palīdzība, kāds ir tālākais dzīves gājums tiem, kurus agrāk nēsāja uz rokām.
Ir ļoti skaudri stāsti, Uļa Semjonova stāstījusi, ka cilvēki bijuši priecīgi par kartupeļu maisu, nemaz nerunājot par medikamentiem. Starp citu, pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm, kad ar salauztu roku ierados Latvijā, Uļa vienīgā palīdzēja, piešķirot 100 latus ārstēšanās izdevumiem.
Sportā fizisko slodzi ir viegli izturēt, bet morālais ir sarežģīti, jo spiediens vienmēr ir liels. 1998. gadā pirms pasaules čempionāta ļoti smagā formā saslimu ar angīnu un nestartēju, lai gan biju savā labākajā formā. Bet medijos uzrakstīja, ka esmu nobijies no dopinga un aizmucis.
Jūs īstajā vai varbūt – pēdējā brīdī izlēcāt no ZZS vagona, kas atkal par premjera kandidātu nosaukusi Aivaru Lembergu.
ZZS iznāca publiskajā telpā ar saukli “mēs esam mainījušies”. Man ir jautājums – kā? Domāju, arī daudziem sabiedrībā ir līdzīgi.
Skolotāji mēdz teikt, ka viņu darbā ir trīs labas lietas – jūnijs, jūlijs un augusts. Vai politikā nav līdzīgi, arī jums ir ilgāks brīvbrīdis?
Nav gan. Vienā brīdī rokas var nolaisties, jo tāpēc, ka esi opozīcijā, tevi neuzklausa.
Darbs opozīcijā droši vien ir vieglāks nekā pozīcijā.
Daudz grūtāks. Lai to saprastu, jābūt abās upes pusēs. Opozīcijā gandrīz visu laiku balso pret koalīcijas lēmumiem, bet valstiskos, argumentētos lēmumos – kā var balsot pret? Bieži bija sajūta, ka nemaz neesmu opozīcijā.
Jums ir dižkareivja pakāpe. Kā izpaudās dienests, vai esat ēdis arī to maizīti, kad jāskrien pa mežu, stundām jātīra ierocis?
Nē, mans dienests Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā bija saistīts ar apmācības procesu un darbojos kā sporta instruktors, organizēju sporta aktivitātes. Protams, braucu uz mācībām, šaušanu, bet tad apmācības process nebija tāds kā šobrīd. Tā bija specifiska vienība, kas pārtapusi Militārajā policijā. Darbs dienestā bija viens no dzīves skaistākajiem periodiem.
Vai šobrīd sajūtās nav velkamas zināmas paralēles ar atmodas laiku, jo atkal ir zināma trauksme par neatkarību, drošību?
Rūpes par valsts drošību ir mūžīgas, ir periodi, kad tās saasinās. Runājot ar cilvēkiem, jautāju, kādas bija viņu sajūtas 24. februārī un šobrīd. Kad karš ieildzis, sāk šķist, ka ir ļoti tālu un tas maina sajūtu, vēlmi iesaistīties valsts drošības veidošanā.
Par plānoto valsts aizsardzības dienestu – jūsu ministrēšanas laikā bija uzskats, ka tāds nav nepieciešams. Kā domājat šobrīd?
Man pašreizējie skaidrojumi šķiet nepietiekami. Kāpēc rekrutēšana apstājusies. Galvenās bažas ir par to, vai jaunās sistēmas izveidošana neietekmēs esošo sistēmu – profesionālo dienestu, Zemessardzi un īpaši valsts aizsardzības mācību, kas paredzēta no 2024. gada visā izglītības sistēmā.
Šobrīd par daudz ko zināms, ka tas jau rada pozitīvu pienesumu attieksmes maiņā. Vai esam spējīgi to izdarīt bez ietekmes uz mūsu kaujas gatavību. Lēmums pieņemts ļoti strauji, Saeimas Aizsardzības komisijā nav notikusi neviena diskusija. Redzu, kā tas darbojas citās valstīs, Somijā, bet tas ir vairāk nekā 75 gadu darbs.
Bet konceptuāli – jā vai nē?
Daudzi pieredzējuši cilvēki, kas strādājuši Aizsardzības ministrijā, saka – galvenais, lai nesabojā esošo. Varbūt neesmu pret, bet – kā, kāds ir mērķis un pienesums? Vai mēs gribam rezerves karavīrus? Kad viņi būs?
Ministrs Pabriks teic, ka vajadzīgi šodien, ne pēc trim vai četriem gadiem. Šobrīd sistēmu daudz veiksmīgāk varētu izveidot ar rezerves karavīru apmācību, mums ir ļoti labi sagatavoti trīs četri tūkstoši cilvēku, kas beiguši dienestu, bet ir bijuši misijās. Viņiem gandrīz nekas nav jāmāca, jāieliek konkrētā vienībā ar konkrētiem uzdevumiem.
Mani mulsina tas, ka Lietuvai un Igaunijai ir daudz vairāk sagatavotu cilvēku – 90 un 60 tūkstoši, Latvija pretī var likt aptuveni 15 tūkstošus.
Uz papīra varam sarakstīt. No Zemessardzes un profesionālā dienesta atvaļinājušies ļoti daudz cilvēku, desmit, varbūt 15 tūkstoši. Tie visi ir apmācīti, tai skaitā es.
Tāpat mēs esam trīs četras reizes zem kaimiņiem.
Plika matemātika tur nestrādās. Labi, ja nākamgad ceram tūkstoti apmācīt, vēl pēc gada divus trīs. Pēc cik gadiem sasniegsim to skaitu? Ja ņemtu tos, kas šobrīd ir rezerves karavīri, būtu 30 tūkstoši vai pat vairāk.
Lietuvas stāsts ar obligātā militārā dienesta atjaunošanu nebija vienkāršs, sekas ir sāpīgas. Valsts aizsardzības mācībā mums būs 30–40 tūkstoši apmācāmo, kā tas savienosies ar valsts aizsardzības dienesta sistēmu, man grūti spriest, instruktoru ir tik, cik ir, un tāpat infrastruktūra. Ādažos vēl var ielikt 200, varbūt 300 cilvēkus.
Ja pēc vēlēšanām jūsu rokās atkal iekrīt aizsardzības ministra amats, tad ar obligātā dienesta ieviešanu Latvija varētu nevirzīties uz priekšu?
Nē, tā nav. Vajadzīgas diskusijas, jāizvēlas, kādā virzienā ejam. Ja mēs varam to pacelt un tas neietekmē šā brīža kaujas spējas, profesionālo dienestu. Vismaz sākuma periodā tas noteikti ietekmēs. Paņemot instruktoru no kāda bataljona, tiek ietekmētas tā kaujas spējas.
Balts, melns – tā nevar vērtēt. Ministra izteikumi, ka jāpieņem strauji un šobrīd, – es gribu saprast, kā to īstenot, man ir iekšējas bažas, jo uzdevumi nemainīsies ne profesionālajā dienestā, ne Zemessardzē, ne valsts aizsardzības mācības ieviešanā, kam gatavojamies piekto gadu.
Mums ir dažādi ceļi, kā aizsargāt valsti – vai būvējam patvertnes, bet varbūt labāk nopirkt ļoti jaudīgas pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Jūs labāk zināt atbildi.
Tas ir retorisks jautājums. Diskusija ar sabiedrību, kas par to maksās. Zviedrija, šķiet, 2017. gadā atjaunoja obligāto dienestu, bija simt tūkstoši iesaucamo, bet iesauca četrus tūkstošus. Ja pret visiem vienādi, tad vienādi.
Vairāki Latvijas hokejisti noslēguši līgumus ar Krievijas klubiem. Vai uzskatāt, ka no cilvēciskā viedokļa tas ir pieņemami?
Man nav. Ja parunātu, varbūt viņu argumenti mainītu manu priekšstatu, bet tas, ko publiski redzu – man tas nav pieņemami.
Mūsdienu kangari?
Nav tik būtiski, kā dēvēt. Cilvēki pieņēmuši lēmumu, un ar to būs jādzīvo, viņu galvā nevaru ielīst.
Tās ir Rīgas “Dinamo” projekta izveidošanas sekas?
Nevaru izslēgt šādu versiju. Nezinu, kāda atmosfēra bija hokejā, esmu bijis uz vienu “Dinamo” spēli, lai gan ar vienu aci komandai sekoju līdzi. Artūrs Irbe jau pašā projekta sākumā par to izteicās, pilnīgi skaidrs, kāpēc komandu sauc “Dinamo”, nevis, piemēram, “Latvijas bērzs”.
Uz cik ilgu laiku Krieviju vajadzētu diskvalificēt no starptautiskā sporta?
Šie lēmumi būs sarežģīti, jo federācijām ir dažādas pieejas. Kamēr rit karš – skaidrs, ka nedrīkst piedalīties, lai gan redzam, ka sāk mīkstināt sankcijas daudzās jomās, atjaunojas sadarbības. Ietekme ir milzīga.
Vimbldonas tenisa turnīrā Anglijas nostāja bija kategoriska (nepieļaut krievu un baltkrievu dalību), bet ļoti svarīgs būs lielo starptautisko federāciju redzējums, daudzās vadībā ir Krievijas, Baltkrievijas cilvēki. Vieglatlēti ir ļoti strikti, jau sākot ar dopinga skandāliem.
Esat Latvijas Šaušanas federācijas prezidents. Ja būtu jālemj šodien, ko teiktu?
Pasaules kausa posma laikā sasaucām valdi un nolēmām, ka Latvija nepiedalīsimies, ja startēs Krievijas un Baltkrievijas sportisti, un tad viņi tika atsaukti. No tā brīža šo valstu pārstāvji nav piedalījušies.
Kādā intervijā jums vaicāja, vai vēlētos reiz kļūt par Valsts prezidentu. Nolaidīšu latiņu zemāk – Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu. Būtu tādas ambīcijas?
Neesmu domājis, šobrīd ir citi pienākumi, arī Šaušanas federācijā. Viens no galvenajiem aspektiem ir spēja izveidot komandu, jo viens savu vīziju nevari realizēt. Kur dzīve turpmāk vedīs, neviens nezina.
Vizītkarte. Raimonds Bergmanis
* Dzimis 1966. gada 25. jūlijā
* Politiķis, bijušais svarcēlājs, spēkavīrs
* Triju olimpisko spēļu dalībnieks. 1992. g. Barselonā 14. v., 1996. g. Atlantā – 9. v., 2000. g. Sidnejā – savainojums. Eiropas vicečempions 1997. g.
* Latvijas Šaušanas federācijas prezidents, Latvijas olimpiešu kluba prezidents.
* Ievēlēts 12. un 13. Saeimā, aizsardzības ministrs no 2015. līdz 2019. g.
* Absolvējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, maģistra grāds sporta pedagoģijā (2003); Rīgas Tehnisko universitāti, maģistra grāds inženiera ķīmiķa specialitātē (1991).
