Lentīšu locīšanas bastions 10
Vai zināt, kur loka desmitiem tūkstošiem lentīšu, kas rotā mūsu apģērbu valsts svētku nedēļā? Kara muzejā Rīgā, kas arī ir patriotisma audzināšanas vieta.
– Lentīšu locīšanā iesaistās skolēni, jo viņiem vajadzīgs process un kopā būšana. Kad nāk tie lielie bari, šķiet, tur nu gan būs kaut kas šķērsām un jaunsargiem nebūs ko dalīt Daugavmalā. Nē, darbiņš paveikts ar ļoti lielu rūpību. Tieši skolēni bieži vien izvelk vecākus ārā no mājām uz svecīšu vakaru. Mani pārsteidz un iepriecina jaunieši, kuri paši mūs uzmeklē un piesakās koncertam muzeja priekšā uz estrādes – Māras Ķimeles jaunie aktieri, Rīgas apvienotais koris. Jauniešiem ir svarīgi būt kopā. Nevajag prasīt, lai viņi stāv ierindā un klusi klausās opjus. Nē, viņi paši grib izrādīt savas emocijas pret valsti, – stāsta Mārtiņš Mitenbergs, kurš Kara muzeja izglītības un informācijas nodaļu vada tik interesanti, ka ekskursijas uz novembri tiek pieteiktas jau augustā. Mārtiņš ar prieku atceras savus vēstures skolotājus Mārci Gerhardu un Ainu Kvēpu, kuri bijuši labi stāstnieki, un uzskata – nevajag iemācīt vēsturi, bet gan izstāstīt vēsturi. Jo tēlaināk un interesantāk, jo vairāk paliek prātā.
Mainījušies uzsvari sabiedrībā
– Agrāk uz Kara muzeju nāca 9. –12. klašu skolēni. Bet nu jau kādus trīs četrus gadus kontingents ir stipri mainījies. Nāk aizvien jaunāki skolēni, tostarp krievi, ukraiņi, poļi, lietuvieši.
Viņiem nav citas dzimtenes, ir pieraduši pie 11. novembra, 4. maija svētkiem, zina gadskārtu godus. Ja skolotāji šos bērnus, žargonā sakot, nesačakarēs, ar šo paaudzi problēmu nebūs. Turklāt viņiem latviešu valoda nesagādā grūtības, tādas ir tikai krievu skolotājiem. Tie, kas nerunāja latviski pirms desmit gadiem, to nedara arī šodien. Ko domā mazākumtautību vidusskolēni? Viņiem ērti sabiedrībā teikt vienu – pareizo viedokli – un mājās nonākt citas informācijas telpā. Tomēr ir ļoti labi krievu skolu piemēri. Ata Ķeniņa ģimnāzija (Rīgas 40. vidusskola) uztur un godā Atim Ķeniņam veltītu muzeju un Rīgas 13. vidusskola – pulkveža Brieža muzeju, – stāsta Mārtiņš Mitenbergs. Kā viņš domā, vai ir pietiekami, ka valsts aizsardzības mācību apgūst tikai 14 skolās Latvijā?
– Mūsdienu sabiedrība tomēr ir ļoti pacifistiska. Droši vien tā ir reakcija uz pasaulē notiekošo, un viss, kas saistīts ar militāro sfēru, šķiet biedējošs. Vienmēr sabiedrībā vieni ies žēlsirdības ceļu, citi – aizsardzības ceļu. Tomēr pēdējie dati liecina, ka daudzi jauni cilvēki ir iestājušies Zemessardzē. Bieži vien žurnālisti svētku laikā skolēnus ielā izjautā – kas ir patriotisms? Bet jaunietim ir tik daudz citu domu galvā. Tomēr neesmu pārliecināts, ka krīzes brīdī daudzi bēgtu prom, tieši pretēji – uzskatītu par savu pienākumu atgriezties Latvijā, lai to aizsargātu.
Man patīk noskatīties, ka 11. novembrī ļoti daudz lauku skolu audzēkņu sabrauc Rīgā. Skolēni dodas uz Brāļu kapiem, vēlāk uz Daugavmalu. Skolotājiem svarīgi bērniem dot iespēju iejusties valsts svētku noskaņā. Nevar no jaunieša prasīt šo aklo dzimtenes mīlestību, ja viņš neredz, ka valsts pati māk gādāt par sevi, māk izrotāties, māk saposties. Kara muzejs ir par velti, jaunieši iziet līkumiņu, nāk pasildīties. Mēs jau smejamies, ka esam pirmais muzejs, kas jauniešiem atļāva muzejā bučoties. Interesanti, ka daudzi jaunieši mūs uzmeklē eksāmenu laikā, lai gids vēlreiz atsvaidzina zināšanas. Tā ir uzticības deva, ko muzejs bauda. Es ļoti kritiski izturos pret tiem, kuri apgalvo, ka jaunieši nezina vēsturi. Ak, Dievs, mēs tik daudz ko nezinām un tomēr spējam iemīlēties, apprecēties, izaudzināt bērnus utt. Nevajag pārspīlēt ar faktu zināšanu. Svarīgi, ka ir priekšstats: ir tāds muzejs, lai ir sajūta, ka informācija ir visapkārt un to var sameklēt, – pārliecināts Mārtiņš Mitenbergs.
