Vai varai ir vīzija? Saruna ar ekspremjeri Laimdotu Straujumu 19
Kad ir vīzija, nav varas? Kad ir vara, nav vīzijas? Māris Kučinskis no Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja krēsla pārsēdās premjera krēslā. Laimdota Straujuma – otrādi. Vai tā var spriest par amatu maiņu, mēģinu noskaidrot sarunā ar Laimdotu Straujumu. Bet sāku ar žurnālistisku testu – sarunu biedreni nebrīdinot, bet “pareizo atbildi” zinot – gribu saprast, cik atklāta solās būt saruna.
Es nupat biju Luksemburgā, un premjers Ksavjē Betels žurnālistu priekšā stundu atbildēja uz jautājumiem. Betels ir jūsu cīņubiedrs. Kad pēdējoreiz viņu satikāt?
Laimdota Straujuma: Augustā.
Un kur?
Tallinā.
Igaunijas prezidentūras pasākumā?
Nē, bijušajam Igaunijas premjeram Tāvi Reivasam 19. augustā bija kāzas. Viņi apprecējās pēc vairāku gadu kopdzīves, ģimenē aug divi bērni. Tāvi jau aprīlī lūdza kalendārā iezīmēt šo datumu. Tāpēc nevarēju ierasties uz “Vienotības” kongresu. Kāzās bija ielūgti arī bijušie Igaunijas premjeri Andruss Ansips un Sīms Kallass. Bija skaistas kāzas. Mūsu Lauris Reiniks uzstājās, jo Reivasa sieva Luisa Verka ar Reiniku duetā dziedājusi vairākas dziesmas igauniski. “Skrienu, skrienu…” (smejas). Kāzās bija arī Ksavjē Betels ar vīru – abi kungi veido simpātisku pāri.
Vai tādai ģimenei, kurā ir divi vīri, jūs ļautu adoptēt bērnus?
(Pauzē.) Kā politiķe – iespējams, jā, bet personiski tas man būtu ļoti sarežģīti.
Kāpēc jāpieņem tādi politiski lēmumi, ko personiski nekad nedarītu?
Personiski daudz kas var būt nepieņemami (nopūšas). Kad jādomā par valsti, par sabiedrību, tad ir jāskatās plašāk.
Bet, ja jādomā par bērniem, kuri izaugs šādā divu vīru ģimenes modelī?
Esmu konservatīva un uzskatu, ka bērniem jāaug tradicionālā ģimenē. Tas ir sarežģīti bērnam, bet agrāk vai vēlāk šīs brīvības atnāk. Taču es nedomāju, ka mēs tuvākajā laikā Latvijā par to diskutēsim.
Uz kurieni ved šādas cilvēku brīvības?
Ar cilvēku brīvībām ir tāpat kā ar ekonomiku. Vienotais tirgus Eiropā un brīvā tirdzniecība pasaulē ir progresīvs sasniegums, bet mēs arvien vairāk un vairāk vēlamies aizsargāt savu tirgu. Līdzīgi ir ar cilvēka brīvībām.
Jūs esat liberālismā vīlusies?
Neesmu vīlusies liberālismā. Es nekad ļoti liberāla neesmu bijusi. Mana pārliecība ir, ka tā brīvība, kas ir man, nedrīkst kaitēt otram. Praidu nesaukšu kā piemēru. Bet, piemēram, ja man patīk milzīgi skaļi klausīties mūziku, tas nedrīkst kaitēt kaimiņam aiz sienas. Tāpēc ir jāpieņem kompromisa lēmums manas brīvības ierobežošanai. Šis ir vienkāršs piemērs, taču ir daudz sarežģītāki jautājumi, kur viena brīvība kaitē otra brīvībai.
Jautājums par jūsu nostāju un iespējām to īstenot kādā vietējā tirgus aizsardzības jautājumā. Kad bijāt zemkopības ministre, mēģinājāt ierosināt samazināt PVN pārtikai. Nesanāca. Kad bija vara, kā premjere to noraidījāt. Tagad, izrādās, ka ZZS to var izdarīt.
Tajā laikā, kad es virzīju šo ideju, man nebija partijas atbalsta – “Vienotības” frakcijā to noraidīja. Atzīšu, tas atkarīgs arī no ministra spējas pārliecināt. Finanšu ministri – ne Andris Vilks, ne Jānis Reirs – to neatbalstīja. Samazinātā PVN jautājums nav tik viennozīmīgi labs risinājums. Runāju ar diviem ministriem – Zviedrijas un Somijas, kuri šādu lēmumu bija virzījuši. Viens teica, ka tas ir ļoti labi. Otrs teica, ka pilnīgi garām. Es gan uzskatu, ka tas nozarei nāks par labu… ja vien peļņa nenogulsies pie tirgotājiem. Ja man būtu vara īstenot visas savas idejas, tad jau tā būtu diktatūra. Kad atbalstam Saeimā jāmeklē 51 balss, tad vienmēr jāmeklē kompromisi.
Jūs ar Māri Kučinski samainījāties ar amatiem. Vai jums kā Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājai tagad ir vīzija, kā jāattīstās valstij?
Man ir absolūti skaidrs, ka bez izglītības un veselības neko nepanāksim. Mēs esam divi miljoni septiņu miljardu pasaulē. Ja nebūsim ļoti labi izglītoti, mēs neko neizdarīsim. Jāmācās ne tikai skolā vai augstskolā, bet visu mūžu. Arī OECD ģenerāldirektors norādīja uz diviem lielākajiem mūsu trūkumiem – zemu produktivitāti un nepietiekamu izglītību. Tāpēc komisijā mēs visvairāk pievēršamies izglītībai. Ja būs laba izglītība, tad būs gudri cilvēki, kuri gudri ievēlēs politiķus, tad ekonomikā būs gudri uzņēmēji, kuri zinās, kā uzlabot produktivitāti.
Vai jūsu priekšstats par izglītības reformēšanas nepieciešamību noformējies tagad? Kad bijāt premjere, tad bija jārisina tikai skolotāju algu jautājums?
Jaunā izglītības satura izstrāde jau sākās manas valdības laikā, bet tagad tā ir finiša taisnē. Algu jautājumu risinājām pirmo, kaut vislabāk būtu, ja to visu varētu darīt vienlaikus – skolu tīkla optimizēšana, satura izstrāde un algu reforma. Taču to ne fiziski, ne tehniski reizē nevarēja paveikt. Es nupat Saeimā no Finanšu un budžeta komisijas pārgāju strādāt uz Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, lai atbalstītu izglītības ministru reformu veikšanā.
Uzskatu, ka nepieciešama vidusskolu koncentrācija, kurās var nodrošināt kvalitatīvu, izcilu izglītību. Kad vadīju valdību, pieņēmām lēmumu par minimālo vidusskolēnu skaitu klasē, kuru tiesā gan apstrīdēja. No pirmās līdz sestajai klasei skolai jābūt tuvu bērna dzīvesvietai, bet vidusskolām jābūt lielām, spēcīgām un ar labu tehnisko nodrošinājumu. Nekad nevarēs labi pasniegt fiziku vai ķīmiju klasē, kurā ir, piemēram, seši bērni.
Kur vidusskola, tur novads! Un otrādi. Tāda ir Gerharda formula. Kāda ir jūsējā?
Es tā negribētu teikt, kaut gan novadu reforma ir ļoti nepieciešama. Rēzeknes novadā jau izstrādāta ilgtermiņa stratēģija, kur būs vidusskolas. Taču jāsaprot, ka vidusskola ir domāta tam, lai tās beidzēji studētu augstskolā. Šobrīd ļoti daudz vidusskolu beidzēju paliek bez darba.
No vidusskolu beigušajiem mācības 2015. gadā neturpināja 32,8%, 4700 bērnu. Milzīgs skaits. Jautājums: ko viņi dara pēc tam? Taču vienlaikus Latvijā trūkst 30 tūkstoši vidējās izglītības speciālistu. Pietrūkst 16 tūkstoši darbinieku ar augstāko tehnisko izglītību. Un vienlaikus ir pārprodukcija sociālo humanitāro zinātņu jomā – kādi 10 tūkstoši.
Tiem, kuri neplāno mācīties augstskolā, pēc 9. klases būtu jāiet uz profesionālajām skolām, kuras pēdējos gados piedāvā ļoti labu izglītību un kuru prestižs ir cēles. Agrāk bērniem teica: “Ja nemācīsies, iesi uz profeni!” Tagad nav pamata tā runāt, profesionālās skolas Latvijā ir augstā līmenī.
Jūs taču esat “fizmats”. Vai tāpēc iestājaties par tehnisko izglītību?
Jā, un arī mans vecākais mazbērns teic, ka viņam patīk mācīties, viņš 1. ģimnāzijā padziļināti apgūst fiziku. Kad viņš startēja uz 1. ģimnāziju, tad bija spēcīgs konkurss – deviņi bērni uz vienu vietu. Rindās uz sagatavošanas kursiem stāv nākamie. Tātad ir bērni, kuri grib mācīties. Manuprāt, katrā reģionā vajadzētu tādu izcilības vidusskolu kā Rīgas 1. ģimnāzija.
Rīgā Tehniskā universitāte veido savu vidusskolu, Rēzeknes Tehnoloģiskā augstskola arī pie tā strādā. Ja skolas direktors nolemj, ka viņš veidos izcilu skolu, tad to var izdarīt. Man ir prieks, ka tagad Ogres vidusskolā ir jauns direktors – puisis, kas nāk no “Iespējamās misijas”. Viņš ir apņēmies izveidot izcilu vidusskolu.
Pirmajā novembrī Saeimā skatīsim Izglītības ministrijas sagatavoto jauno vidusskolu kartējumu. Nāk Ceturtā industriālā revolūcija, un, ja mūsu jauniešiem nebūs labu skolu tieši tehniskajās zināšanās, datorzinībās, tad mēs pazudīsim tajos septiņos miljardos. Tā nav tikai katra cilvēka izvēle, tas ir nācijas izdzīvošanas jautājums. Naftu rūpnieciskos daudzumos mēs Latvijā neiegūsim, mums nav citu resursu kā tikai cilvēku prāti un intelekts.
Es esmu runājusi ar daudziem Eiropas līderiem par to, kas jādara Latvijai, lai mēs būtu izcili, un vienmēr atbilde ir: izglītība. Vienmēr.
Ieguldījumiem izglītībā nav ļauts palielināt budžeta deficītu, veselībā – ierobežoti, bet ir. Abi šie jautājumi ir par darbaspēka resursu nākotnē. Kā jūs raugāties uz mūsu fiskālo disciplīnu – taupīt uz attīstības rēķina?
Kad biju premjere, sākās notikumi Ukrainā un mums nebija variantu, kā drošību izvirzīt kā prioritāti un tai novirzīt 2% no IKP. Toreiz mani kā premjeri ikreiz informēja: Krievijas lidmašīnas lido šurp! Biedējoši. Atlido līdz robežai un tad pagriežas. Kaut toreiz sajūtas bija asākas, arī tagad nedrošības sajūta nav izzudusi. Fundamentālā atšķirība ir tāda, ka rietumvalstis skaidri paudušas nostāju, ka aizstāvēs Baltijas valstis. Daudz strādājām, lai panāktu Rietumu vienotu kopīgu nostāju. Tas nenotika pats no sevis. Atbildība valsts un cilvēku priekšā ir liela. Toreiz braucu uz Ameriku, tikos ar Eiropas politiķiem. Un tad ieviesa sankcijas pret Krieviju, bija jālemj, kā atbalstīt mūsu tranzīta nozari, lauksaimniekus…
Tagad ASV prezidents ir Tramps un tik un tā nebūtu citu variantu, kā drošībai atvēlēt NATO apsolītos 2%…
Nākamgad tie būs. Ilgtspējas komisijā esam norunājuši, ka 2019. gadā prioritātei jābūt izglītībai: zinātnei, augstskolām un mūžizglītībai. It īpaši zinātnē esam vienā no pēdējām vietām Eiropā finansējuma ziņā.
Ir pierādījies – jo lielāka naudas masa, jo lielāka iespēja, ka parādīsies kāda izcilība. Mums jāaudzina jaunās paaudzes zinātnieki, lai izaugtu tādi kā Ambainis un Kaščejevs. Kad nāks mākslīgais intelekts un kvantu datorzinātnes, kāpēc lai šajās jomās mūsu zinātnieki nebūtu priekšgalā?! Kāpēc lai Andris Ambainis neveidotu savu skolu Latvijā? Starp citu, kad viņš pats bija skolnieks, viņš mācījās profesora Cipariņa skolā, ko organizēja Agnis Andžāns. Tās bija neklātienes matemātikas olimpiādes, kurās izauga šodienas zinātnieku paaudze. Savukārt Andžāns ir Jāņa Bārzdiņa, Rūsiņa Mārtiņa Freivalda audzēknis. Šai paaudžu pārmantojamībā parādās izglītības loma. Tāpēc ir tik svarīgi, lai Andrim Ambainim būtu sava skola.
Līdzīgu tam, kā izveidojām Zemes fondu, vajadzētu Zinātnes fondu, kura uzdevums būtu rast finansējumu ražotāju pētījumiem ar lietojuma ievirzi. Tas palīdzētu mazām pētnieku grupām atrast investoru. Līdzīgi kā zinātnieki atraduši lietojumu bērza tāsij, kas paliek pāri neizmantotas “Latvijas finierim” – ekoloģisku saistvielu kokskaidu plākšņu stiprināšanai, ekstraktvielas holesterīna mazināšanai vai apdegumu ārstēšanai. Svarīgi, lai zinātnieku atklāto varētu ieviest dzīvē un izmantot. Finansējums Zinātnes fondam varētu būt no Eiropas fondiem, man personīgi interesētu attīstīt šīs lietas, jo pati sāku kā zinātniece.
Ar ko lepojāties premjera krēslā?
Pieņēmām plānu, kā sasniegt 2% no IKP finansējumu valsts aizsardzībai un ļoti labi vadījām ES prezidentūru. Arī samazinājām iedzīvotāju ienākuma nodokli un palielinājām minimālo algu. Svarīgs lēmums bija par gāzes tirgus liberalizāciju.
Šīs labās prezidentūras medaļas puses ir aizkavētie ES fondi, pie kuriem netika būvnieki neizstrādāto Ministru kabineta noteikumu dēļ. Gaidītais būvniecības bums joprojām nav sācies un to dēļ baida pat ekonomikas pārkaršana.
Taisnība. Jāapzinās, ka prezidentūra mazai valstij paņem ļoti daudz resursu, taču prezidentūra bija jau pirms diviem gadiem. Drīz pēc ES prezidentūras nāca Māra Kučinska valdība, kuru nekas nekavēja izstrādāt šos noteikumus…
Vai “Vienotība” sagaidīs valsts simtgadi?
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka “Vienotība” kā partija nepazudīs.
Kur sagaidīsiet – Jēkaba ielā vai Meierovica bulvārī, kur jūsu birojs?
Esmu pārliecināta, ka Latvijas simtgadē būsim Saeimā, Jēkaba ielā 11. Katrai partijai ir uzplaukumi un arī krīzes. Ilglaicīgas partijas ir vērtība. Gribētos, lai mēs Latvijā ietu Rietumeiropas tradīcijās, kur ir ilglaicīgas stabilas partijas. Piemēram, kā kristīgie demokrāti Vācijā. Ir jābūt ideju pārmantojamībai. Ja uz katrām vēlēšanām izveido jaunu partiju, tai nav pieredzes. Pieredzi vajag, jo politika ir noteikumu izstrāde sabiedrībai.
Ņemsim svaigāko partijas piemēru – “Kustību Par”. Tajā taču ir jūsu bijušie biedri ar pieredzi.
Jā, bet ir arī jauni cilvēki politikā.
Tādi ir arī “Vienotībā”…
Ja grib ietekmēt politiku, tad to var tikai lielas partijas. Partijas nav interešu kopas – tajās apvienojas cilvēki ar kopīgu domu, kā veidot valsti. Tāpēc ceru, ka, piesaistot jaunus cilvēkus un balstoties uz pieredzējušajiem, “Vienotība” pārvarēs krīzi. Jau tagad jaunajā “Vienotības” valdē ir daudz jauno politiķu – Vilnis Ķirsis, Edmunds Jurēvics, Edgars Ikstens. Kopā ar viņiem strādājam mēs – pieredzējušie.
Mums “Vienotības” domē bija diskusija par partijas piedāvājumu nākamajiem četriem Saeimas gadiem. Ap piecdesmit cilvēku strādājām darba grupās un diskutējām par vērtībām un neatliekamiem darbiem. 62% “Vienotības” biedru par galveno uzdevumu uzskata darbus, kas vajadzīgi, lai Latvijā veidotu stabilu tiesisko vidi, īpaši uzņēmējdarbībai. “Tiesiskuma likumdošana rīcībā” – tā bija rakstīts mūsu ideju kopsavilkumā. Tam seko izglītība un veselība, un tad drošība. Patriotiskums. Nacionālisms. Ir mums idejas nodokļu sistēmai, ir idejas ārējai drošībai.
Tiesiskuma koalīcija jau bija. Vai “Vienotība” uz vēlēšanām ies kā izglītības reformu partija?
Par partiju vēl nevaru teikt, bet es personīgi uzskatu, ka izglītībai ir jābūt galvenajam mērķim. Kāds tas būs, līdz decembrim nolemsim kopīgi.
Mēs diskutējām arī par godīgumu politikā. Solidaritātei jābūt ne vien pret citiem, bet tai jābūt arī partijā – ar savstarpēju cieņu un arī viedokļu uzklausīšanu. Jo nav nepareizu viedokļu. Demokrātijā jāprot pārliecināt. Mēs reizēm steidzamies nosodīt atšķirīga viedokļa paudējus.
Kā tad ir ar varu un vīziju? Vai abas vienlaikus politiķī var iemājot?
Es vienmēr esmu gribējusi vairāk naudas zinātnei – kā zemkopības ministrei pēc lielām diskusijām izdevās to panākt. No vienas puses, ja ir vara bez idejām, tad tas nav godīgi pret valsti. No otras puses, politiķiem ir jāprot sadzīvot ar to, ka ne vienmēr visas idejas izdodas īstenot.
