Vai var iebraukt Lemberga Ribās? Juceklis ar dabas objektu nosaukumiem 1
Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra uzsākusi oficiālo vietvārdu piešķiršanu dabas objektiem. Tas nepieciešams, lai oficiālajā saziņā un kartēs netiktu lietoti neprecīzi un kļūdaini nosaukumi, pastāstīja Toponīmikas laboratorijas vadītāja Vita Strautniece. Oficiālu vārdu ieguvis, piemēram, Zebrus ezers Bikstos, Dievkalns Viesatās, Aisteres mežs Tadaiķos un vēl 209 citi dabas objekti.
212 dabas objekti Kurzemē un Viduslatvijā iegūst oficiālus nosaukumus. Vai tad līdz šim nebija zināms, kā tos saukt?
V. Strautniece: Protams, šiem objektiem nosaukumi bija zināmi, nereti pat vairāki. Latvijas dabas objektiem dažkārt ir līdz desmit un pat vairāk dažādu nosaukumu un nosaukumu variantu, un tas rada sarežģījumus vietvārdu lietošanā, līdz vairs neviens nesaprot, par kuru objektu runa. Tāpēc Ministru kabineta noteikumi “Vietvārdu informācijas noteikumi” uzdod Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrai sadarbībā ar Valsts valodas centru nodrošināt dabas objektu viennozīmīgu identifikāciju, nosakot konkrētu nosaukumu un tā pieraksta formu lietošanai oficiālajā saziņā, dokumentos, publiskā informācijā, normatīvajos aktos, kartēs. Šo procesu sauc par vietvārdu standartizāciju. Šāds liels darbs attiecībā uz ūdensteču un ūdenstilpju nosaukumiem Latvijā tika veikts arī 20. gs. 60. līdz 80. gados, taču kopš tā laika daudz kas mainījies. 90. gadu beigās Toponīmikas laboratorijas darbinieki apbraukāja visus vairāk nekā 500 Latvijas pagastus un runāja ar vietējiem iedzīvotājiem, vietvārdu zinātājiem, pierakstīja viņu teikto, atzīmēja kartēs, kur šie objekti atrodas. Izmantojām arī ģeogrāfu, valodnieku un kartogrāfu jau agrāk uzkrāto informāciju. Tā tapa vietvārdu slānis pirmajai pēc valstiskās neatkarības iegūšanas sagatavotajai kartei latviešu valodā. Tā bija Latvijas Republikas satelītkarte mērogā 1:50 000. Šī karte savukārt kļuva par pamatu Latvijas Vietvārdu datubāzei. Mūsu kompetencē ir dabas objektu nosaukumi – upes, meži, pļavas, purvi, krāces, ūdenskritumi, dižakmeņi…
Kas notiek, ja vienam ezeram vai kalnam ir vairāki nosaukumi? Kā zināt, kurš no tiem ir oficiālais?
Ja objektam ir vairāki nosaukumi, tad ir iespējams tam piešķirt oficiālo paralēlnosaukumu, ko lieto iekavās aiz oficiālā vietvārda. Tas ir šī objekta otrais nosaukums (populārs nosaukums vai tāds, kas saglabājams kā kultūrvēstures vērtība, vai arī vietējam novadam raksturīgs). Upēm visai bieži kādam posmam ir atšķirīgs nosaukums. Kartēs tos lieto iekavās aiz upes galvenā nosaukuma, bet ne vienmēr apstiprina kā oficiālos paralēlnosaukumus. Latvijā ir, piemēram, neliela upīte, kurai ir pat 27 nosaukumi!
Ne visi daudzie nosaukumi ir vienādi vērtīgi un vēlami, lai gan pirmajā acu uzmetienā ne vienmēr to var pareizi novērtēt. Piemēram, padomju laikos Stulbes purvu sāka dēvēt par Vānes kūdras purvu, lai gan ciems Vāne no purva ir piecu kilometru attālumā. Stulbs nenozīmē neko nicinošu, ar šādu vārdu senatnē apzīmēja grimstošas, dūksnainas vietas, kur varēja noslīkt cilvēki, mājdzīvnieki, iegrimt pajūgi. Latvijā ir daudz stulbo ezeru, tie visi ir purvaini, gandrīz aizauguši.
Un ja nu vietējiem iedzīvotājiem nepatīk jūsu izvēlētais nosaukums un sarunās viņi dod priekšroku citam?
Ja iedzīvotāji nepiekrīt oficiālajam dabas objekta nosaukumam, viņiem ir iespēja vērsties savā pašvaldībā un pamatot, kāpēc viņi nav ar to apmierināti. Pašvaldība tad vēršas pie Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras un rosina pārskatīt šo nosaukumu. Mēs piešķiram vai grozām oficiālu nosaukumu, pamatojoties uz Valsts valodas centra atzinumu. Piemēram, saņēmām ierosinājumu par Čornajas ezeru – iekavās lietot otru nosaukumu Melnezers. Konstatējām, ka tas ir ļoti reti lietots, tāpēc ierosinājums neguva atbalstu. Interesenti var mums rakstīt, ja vēlas, lai Vietvārdu datubāze tiktu papildināta, labota. Ar oficiālo vietvārdu piešķiršanu gadās arī dažādi kuriozi, piemēram, reiz Ķekavas pagastā priekšvēlēšanu cīņu karstumā viena no konkurējošām partijām solīja iedzīvotājiem ievēlēšanas gadījumā ciemu saukt par Odukalnu, bet otra – par Pļavniekkalnu.
Vai Latgales vietvārdi tiek veidoti, saglabājot latgaliešu valodas īpatnības?
Tauta vietvārdus bija veidojusi savā vietējā izloksnē, un kartogrāfi un citi pierakstītāji aizgājušos gadsimtos šos nosaukumus kartēs un dokumentos lietoja, kā vietējie viņiem tos bija teikuši. Kad nodibinājās Latvijas valsts, brīžiem pārspīlētā patriotismā tika lemts, ka Latgalē lietotie vietvārdi jāpārveido. Turklāt to pārcelšana kopnacionālās latviešu valodas skaņās notika kampaņas veidā – masveidā un ātri. Taču, lai vietvārdu pārceltu, ir jāzina etimoloģija, citādi var iznākt kā gadījumā, kad ciema nosaukumu Borkova pārcēla par Barkava, lai gan šī vietvārda pamatā ir nevis kāds latgaliešu vārds, bet gan muižnieka Borha uzvārds.
Bet jūs taču tagad nemainīsiet Barkavas nosaukumu?
Nosaukumus, kas nostiprināti daudzos dokumentos, ir sarežģīti un dārgi mainīt. Tāpēc to dara tikai lielas nepieciešamības gadījumos, īpaši, ja vietējie iedzīvotāji paši uz to noskaņoti. Tā bija, piemēram, ar Dricāniem. Vietējie iedzīvotāji nevēlējās lietot pārspīlētās latviskošanas laikā izveidoto formu Dricēni un tika atjaunots autentiskais nosaukums Dricāni. Vietvārdam ir jābūt, cik nu iespējams, individuālam, unikālam, jo līdzīgi un vienādi vietvārdi raisa pārpratumus. Ja Latgalē ir Ūzulkolns un citos novados Ozolkalns, tad šos kalnus ir vieglāk atšķirt. Taču, ja visur ir tikai Ozolkalni, sajukuma iespēja ir daudz lielāka.
Latgales vietvārdus oficiālā saziņā un kartēs tagad nerakstām dialektā, bet pielāgojam kopnacionālās latviešu valodas īpatnībām. Nerakstām vietvārdos “y” vai nedaudz mīkstinātus līdzskaņus – piemēram, ezera nosaukums, ko latgaliski raksta Cārmyns, tiek rakstīts kā “Cārmins”. Vēl jau neatrisināts jautājums ir par o un uo lietojumu vietvārdu rakstībā un izrunā. Endzelīns savulaik vēlējās pārliecināt sabiedrību un kartogrāfus, ka vismaz kartēs ir jāraksta arī uo, taču šis viņa ierosinājums tā arī neguva atsaucību. Vietvārdu datubāzē oficiāliem vietvārdiem cenšamies atšifrēt burta o izrunu – vai tas ir jāizrunā kā garš vai īss patskanis vai kā divskanis, piemēram, Grostona vai Gruostuona? Ir gan arī vietvārdi, kurus vietējie paši lieto atšķirīgās izrunās.
Vai tautā iesauktie objekti, piemēram, Lemberga hūte, Ušakova kepka vai Dreiliņkalns, arī var iegūt oficiāla nosaukuma statusu?
Tie nav dabas objekti, bet gan mākslīgi veidoti objekti, un tiem nosaukumu piešķir pašvaldība, kuras teritorijā tie atrodas. Bez Lemberga Hūtes ir jau arī vēl tilts, ko tautā sauc par Lemberga Ribām…
Šie nosaukumi tautā ir iegājušies. Kas ar tiem notiks?
Tā arī tautā tie tiks lietoti. Un, ja tauta prasīs, vai arī pašvaldība pati iedomāsies, ka vajag tos nostiprināt oficiāli, tad pašvaldībai ir tiesības pieņemt šādu lēmumu. Tikai jāatceras, ka arī otrais vārds “hūte” un “kepka” šādā nosaukumā jāraksta ar lielo burtu, jo pretējā gadījumā nevar saprast, vai runa ir par cepuri, kas ir šīm prominencēm galvā, vai kalnu. Citādi, piemēram, lasot ziņu, ka autobuss iebraucis Lemberga ribās, var padomāt, ka kāds nokļuvis reanimācijā…
Kā pareizi jāsauc Latvijas augstākais kalns – Gaiziņkalns vai Gaiziņš?
Oficiāla nosaukuma Gaiziņkalnam pagaidām vēl nav. Pareizi un lietojami ir abi nosaukumi, bet kā oficiālu vietvārdu, kas lietojams dokumentos, gatavojamies piešķirt variantu Gaiziņkalns. Šobrīd gaidām Valsts valodas centra atzinumu.
DABAS OBJEKTI: OFICIĀLIE VIETVĀRDI:
* Latvija Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Vietvārdu datubāzē http://vietvardi.lgia.gov.lv/ ir 16,2 tūkstoši dabas objektu nosaukumu.
* No tiem – 2030 dažādu purvu, 2103 meži, 3292 upes un strauti, 3587 ezeri, 3461 dažādu reljefa formu (kalnu, pauguru, nogāzes, ielejas u.tml.) nosaukums.
* Oficiālais nosaukums ir paredzēts lietošanai oficiālā saziņā, dokumentos, kartēs.
Izceltais citāts: “Stulbs nenozīmē neko nicinošu, ar šādu vārdu senatnē apzīmēja grimstošas, dūksnainas vietas.”
