Valsts valodas centra Valodas kontroles departamenta vadītāja, direktora vietniece Ingrīda Bērziņa piebilst – valsts valodas lietojuma ziņā informatīvos materiālos dažkārt grēko arī valsts un pašvaldību iestādes, lai gan Valsts valodas likums strikti nosaka konkrētus gadījumus, kuros drīkst sniegt informāciju ne tikai valsts valodā, bet arī svešvalodā. Reizēm gadās, ka institūcijas šo likumu staipa un interpretē pārlieku plaši. Tas nav pieļaujams. Attiecībā uz privātām organizācijām un privātpersonām patlaban likums ir daudz maigāks – tas ļauj līdztekus valsts valodai sniegt analogu informāciju svešvalodās. Likums neļauj valstij pārlieku iejaukties privātajā biznesā. Taču arī privātiem uzņēmumiem paralēli latviešu valodai kāda svešvaloda nebūt nav jālieto obligāti. Valsts valodas centra inspektori cenšas panākt, lai privātbiznesa pārstāvji, sniedzot iedzīvotājiem informāciju, biežāk lieto tikai valsts valodu un iztiek bez svešvalodām. 15
– Šābrīža situācija nav normāla – no vienas puses, ļaudis mudinām apgūt latviešu valodu, no otras puses, liekam saprast – ja būs kaut kas svarīgs, mēs par to informēsim svešvalodā. Pat tie ļaudis, kuri pret latviešu valodas apguvi izturas labvēlīgi, par šādu divkosīgu attieksmi no valsts puses var justies apmulsuši, – teic Māris Baltiņš. Viņš min pāris gadījumu, kas liecina – ir pilnīgi pietiekami, ja informāciju sabiedrībai sniedz tikai valsts valodā. Jau labu laiku pirms eiro ieviešanas Latvijā iedzīvotājiem tika izplatīti informatīvi materiāli par to, kā tas notiks, un tie bija tikai latviešu valodā. Informāciju svešvalodā ļaudis varēja saņemt pastā pēc pieprasījuma. Un nebija nevienas sūdzības par to, ka kāds nebūtu pietiekami informēts. Līdzīgi ir ar uzaicinājuma vēstulēm uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem dzemdes kakla un krūts vēža atklāšanai. Arī tās ļaudis saņem tikai valsts valodā, bet zem teksta ir norāde uz Nacionālā veselības dienesta mājaslapu internetā, kur jebkurš šo informāciju var izlasīt krievu un angļu valodā. Arī par šo kārtību līdz šim neesam saņēmuši nevienu sūdzību. Satversmes 4. pants nosaka, kura Latvijā ir valsts valoda, savukārt Valsts valodas likumā definēts, ka visas citas valodas, izņemot lībiešu, uzskatāmas par svešvalodām. Līdz ar to Latvijas iedzīvotājiem informācija būtu jāsaņem tikai latviešu un nevienā citā valodā, uzsver Baltiņš.
Reklāma
Reklāma
