Vai valsts valodas pozīcijas kopš referenduma kļuvušas spēcīgākas? 15
18. februārī aprit pieci gadi kopš referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu. Vai šajā laikposmā valsts valodas pozīcijas ir nostiprinātas? Šķiet, ka būtiski ne, daudz kas liecina tieši par pretējo – ka paplašinās reālā divvalodības telpa. Viena no pazīmēm – pastkastītēs un e-pastos turpinām regulāri saņemt informāciju un reklāmas ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā.
Šai situācijai uzmanību atkal pievērsis Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Imants Parādnieks. Nesen viņš izteicies, ka faktiski vērojama divvalodības veicināšana. Un to dara arī valsts iestādes. Pēc Parādnieka domām, Valsts valodas likumā ir jāiekļauj norma, ka privātuzņēmumu izplatītajos informatīvajos materiālos informācijai latviešu valodā jāaizņem divreiz lielāka vieta nekā svešvalodā. Turklāt, ja izvēlas kaut ko likt svešvalodā, tad ar obligātu nosacījumu, ka vienai no svešvalodām ir jābūt angļu valodai. Tādā veidā tiktu skaidri parādīts, kura ir valsts valoda. Tas ietekmētu cilvēkus arī psiholoģiski, intervijā laikrakstam “NRA” savas domas izteicis Imants Parādnieks. Sarunā ar “Mājas Viesi” deputāts akcentē, ka Valsts valodas likuma 21. panta 7. daļa nosaka: “Ja līdztekus valsts valodai informācija lietota arī svešvalodā, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā.” Piemēram, uzskata deputāts, informatīvā materiāla vienā pusē var publicēt informāciju latviešu valodā, bet otrā pusē ar krietni mazākiem burtiem – angļu un krievu. Tad būs absolūti skaidri saprotams, kura ir valsts valoda, bet kura atsevišķai iedzīvotāju grupai vai tūristu ērtībām lietota valoda, pārliecināts Parādnieks.
– Nav skaidrs, kāpēc, sniedzot informāciju, par otru valodu vienmēr tiek izvēlēta krievu valoda? Vai šai valodai mūsu valstī ir kāds īpašs statuss? Šādas anomālijas turpmāk nav pieļaujamas, – sašutis Parādnieks. – Ja vēlamies, lai informāciju spēj uztvert arī tie Latvijas iedzīvotāji, kuri nezina valsts valodu vajadzīgajā līmenī, tai vajadzētu būt publicētai lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju saprotamā valodā, tas ir, angļu. Ja izvēlas tulkot vēl trešajā valodā, var publicēt arī krieviski, bet nav pieļaujams, ka informācija tiek tulkota tikai divās valodās – latviešu un krievu, – uzskata deputāts.
Viņš ir pārliecināts – lai nostiprinātu latviešu valodas pozīcijas, noteikti ir jāievieš grozījumi Ministru Kabineta (MK) noteikumos nr. 130, kuru 4. punkts paredz: “(..) privātpersonas, publiski sniedzot informāciju, kas ir saistīta ar sabiedrības likumīgajām interesēm, to sniedz valsts valodā vai līdztekus valsts valodai arī svešvalodā.” Šajā MK noteikumu punktā, pēc Parādnieka domām, ir skaidri jānosaka: svešvalodā publicētajai informācijai formas un satura ziņā jābūt mazākai un šaurākai par tekstu valsts valodā. Ar to varētu pietikt, lai mainītu latviešu valodas lietojumu privāto institūciju izdotajos informatīvajos materiālos. Savukārt valsts iestādes ir jāpiespiež, atgādinot spēkā esošo likuma normu, ievērot likumā noteikto. Nav normāla situācija, ka pastkastītēs un e-pastos saņemam divvalodību veicinošus materiālus.
– Šobrīd analizēju juridisko bāzi un cenšos saprast, kādi grozījumi Valsts valodas likumā ir vajadzīgi. Likumdošanas pārmaiņas, pirmkārt, skaidri un nepārprotami apliecinātu, ka valsts valoda ir, bija un būs prevalējoša, – teic Parādnieks.
