Guna Roze: Vai valsts un baznīca ir šķirtas? 9
Pārdabiskās norises dabā Latvijas simtgades pavasarī raida šifrētus vēstījumus par norisēm sabiedrībā. Vai kāds atceras, kad vēl viss būtu ziedējis vienlaikus? Augļudārzi, ceriņi, kastaņas, ievas, spirejas, pienenes, neaizmirstulītes, kļavas, plūškoki, bārbeles, vilkābeles, pīlādži un vēl, un vēl citi Mammas Dabas bērni, kas nekad agrāk nav tā uzvedušies. Pilnīga demokrātija (vai anarhija?): ziedu, kad vēlos un ar ko kopā vēlos! Bet varbūt panika? Labāk izziedēt uzreiz, jo kas zina – vēlāk vairs nebūs ļauts. Bail domāt, kas notiks ap Līgo laiku.
Dabas bērnam cilvēkam arī ir iemesls justies apmulsušam, jo modernais (jeb duālais?) liberālisms it kā sludina indivīda brīvību, bet tai pašā laikā to visādi ierobežo. Muzeju nakts pasākumā pirmo reizi palūdzu svešiem cilvēkiem atļauju nofotografēt viņu bērnu kādā no aktivitātēm. Dažas dienas pirms tam noplēšamā kalendāra lapiņa atgādināja, par kādām tēmām labāk nerunāt viesībās. Nekā jauna: par politiku, reliģiju, ceļojumiem – šie ir tabu TOP 3. Tieši tāpēc uzvedīšos tāpat kā simtgades ziedētāji; kamēr vēl drīkst, nerunāšu par atļautajām tēmām (piemēram, mājdzīvniekiem), bet bliezīšu tabu zonas visjūtīgākajā vietā – reliģijā. Jo, pilnīgi iespējams, ka jau rīt vai parīt visaptverošā demokrātija būs kļuvusi tik demokrātiska, ka mums, demokrātiem, nebūs vietas starp jums – demokrātiem.
Uz visstiprākā papīra – Latvijas Republikas Satversmē – teikts, ka valsts un baznīca ir šķirtas. Mag.iur. Ringolds Balodis izdevumā “Latvijas Vēstnesis” skaidro, kāpēc valsts ir jāšķir no baznīcas, atgādinot: “Ja vienkāršotā variantā ar vārdu “reliģija” tiek saprasta ticība vienam vai vairākiem dieviem, tad plašākā traktējumā tā ir ticība jebkādam pielūdzamam objektam.” Turpat arī uzsvērti četri šķirtības baušļi: 1) indivīda tiesības ticēt ir tā personīgā lieta; 2) sabiedrība nedrīkst apspiest indivīda apziņas brīvību; 3) indivīds nedrīkst ar savu ticību traucēt saviem līdzcilvēkiem; 4) indivīds ar savu ticību nedrīkst kaitēt valstij.
Bet kā šie principi darbojas realitātē? Vai valsts un baznīca ir šķirtas? Liecību, ka ne, ir daudz vairāk nekā jā. Pat Valsts prezidents (par laimi, jāatzīst, ka ne visi no astoņiem) iejauc konkrētas konfesijas rituālus valsts u. c. svētku reizēs, tādējādi pārkāpjot bausli “indivīds nedrīkst ar savu ticību traucēt saviem līdzcilvēkiem”. Valsts skolas, kur mācās bērni no dažādu pārliecību ģimenēm, dara to pašu – aicina konkrētu konfesiju pārstāvjus iesvētīt karogus, jaunās kāpnes vai autobusus. Preiļos, atklājot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (valsts institūcija) jaunās telpas, tās iesvētīja Romas katoļu draudzes mācītājs. Vakar visi ziņu portāli vēstīja, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (valsts institūcija) un VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (arī valsts institūcija) svinīgi atklās jauno ēku Citadeles ielā un “pasākuma laikā paredzēta KNAB karoga simboliska iesvētīšana”. Tā, lūk, ar to šķirtību! KNAB sakarā nav gan paskaidrotas divas būtiskas lietas. Vispirms, ko nozīmē “simboliska iesvētīšana”? Vai tai būs tikpat simbolisks spēks kā valsts karogam, himnai un ģerbonim vai arī “tikai simboliski”, tātad – ķeksīša pēc? Tāpat nav paskaidrots, kas būs simboliskais iesvētītājs: mūsu Tēvzemes vēsturiskās (latviskās) pārliecības kopēji, kāds no krustnešu atzarojumiem vai varbūt kāda no Latvijas reliģiskajām minoritātēm? Jebkurā gadījumā svētītājs būs viens, tātad būs ignorēta pārējo Latvijas pilsoņu reliģiskā vai ateistiskā pārliecība. Pēc Ringolda Baloža definīcijas nu sanāk, ka PMLP un KNAB mājas ir pielūdzams objekts, savā ziņā – baznīca. Varbūt tas nozīmē, ka attiecībā pret šīm institūcijām likumpaklausīgiem jābūt tikai tiem Latvijas pilsoņiem, kuru reliģiskā pārliecība saskan ar izvēlētā iesvētītāja sludināto? Tādas domas nerastos, ja baznīca un valsts patiešām būtu šķirtas.
… Tomēr liepas un jasmīni šopavasar nepakļāvās kolektīvajai ziedēšanai. No Annas Sakses pasakas zināms, ka jasmīns neliecas; ja citādi nevar, tad lūst. Bet liepa… Liepa latviešiem ir vairāk nekā simbols.
