Liāna Langa: Vai vajag Andreja Upīša ielu? 57
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
LTV 7. janvāra raidījums “Kultūršoks” uzdeva sabiedrībai jautājumu “Andrejs Upīts – no Skrīveru lepnuma par kauna traipu?”, šādi aktualizējot Latvijā nenotikušās atkomunistiskošanas jautājumu.
Vietējais deputāts Guntis Libeks rosinājis mainīt Andreja Upīša vārdā sauktās Skrīveru ielas, skolas un bibliotēkas nosaukumu uz citiem. Latvijā plašā sabiedrībā neizdiskutētā kolaboracionisma tēma kā važas ik pa brīdim kulstās gar nācijas kājām, traucējot soļot uz priekšu. Arī šajā gadījumā – kā uz šo problēmu raudzīties, patētiski vaicā raidījuma vadītāja.
Vai rakstnieka devumu iespējams nodalīt no viņa kolaboracionisma ar komunistisko režīmu, kas iznīcināja Latvijas valsti?
Varētu domāt, ka šāda dilemma ir kaut kas pasaulē vēl nebijis un nepieredzēts, bet tā nav. Kaut vai viens piemērs. Knuta Hamsuna gadījumā viņa sadarbība ar nacistisko režīmu tika norvēģu un pasaules asi nosodīta.
Turklāt ņemiet vērā, ka Nobela prēmijas laureāts Hamsuns nebija Vācijas nacionālsociālistiskās partijas biedrs, savukārt izcilais latviešu prozas klasiķis Andrejs Upīts bija ne vien pārliecināts komunists, bet 1940. gadā devās nodevēja Augusta Kirhenšteina vadītā delegācijā uz Maskavu lūgties, lai PSRS uzņem Latviju draudzīgo padomju republiku saimē un nostiprina tajā okupācijas varas režīmu.
Latvija cieta no abām okupācijas varām, kuras ir nosodītas mūsu Satversmes preambulā, tomēr latvieši no padomju okupācijas cieta vairāk un ilgāk.
Cik ilgi vēl brīnīsimies un uzdosim publiskus jautājumus, kā pret to attiekties, vai nu tīši izliekoties par naiviem, kā no plaukta nokritušiem pirmziemniekiem vai spēlējot kādu citu teātri? Protams, veidot savu attieksmi pret padomju kolaboracionismu ir sarežģītāk nekā pret nacisma, jo daudzās ģimenēs latvieši bijuši kompartijas biedri, tādi bijuši arī ievērojami kultūras darbinieki.
Tas publisku diskusiju par šo jautājumu padara sevišķi neērtu. Savukārt skaidras izpratnes un attieksmes trūkums noved pie tā, ka nu jau pat kompartijas centrālkomitejas galvenie ideologi memuāros par sevi nekaunīgi uzdodas par Atmodas kustības galvenajiem virzītājiem un varoņiem, kas ir melīgi un no morāles skatpunkta – negodīgi pret Latvijas sirdsapziņas cietumniekiem un nacionālajiem partizāniem, kuri Latvijas brīvībai ziedoja savu dzīvību. Mani bijušo komunistu nelietība neizbrīna, bet sabiedrībai nebūtu vēlams ļauties šādām manipulācijām.
Līdz ar to, manuprāt, skrīveriešiem būtu jālemj šādi – Andreja Upīša vārds jāatstāj bibliotēkai, jo viņš ir latviešu rakstniecības klasiķis. Starp citu, būtu arī interesanti uzzināt, cik bieži viņa darbi šodien tiek pieprasīti bibliotēkās?
Savukārt skolai un ielai nebūtu jāatstāj, jo skolēnos tas rada priekšstatu, ka braukt uz Maskavu lūgt nostiprināt okupācijas varu ir pieņemami, šādi atmiņu politikā leģitimizējot noziegumu un nodevību, un šī paša iemesla dēļ arī Andreja Upīša vārdā nosauktai ielai nebūtu jābūt. Gana, ka viņa ieguldījums kultūrā saglabāts divos Andreja Upīša muzejos.
Ielu un skolu varētu pārdēvēt kāda nacionālā partizāna vai Latvijas valstij idejiski uzticīga Vidzemes reģiona kultūras darbinieka vārdā.
Gaidu, kad arī Rīgā Valdemāra ielā pie mājas, kurā dzīvoja Vizma Belševica, parādīsies plāksne ar viņas vārdu, bet Salaspilī – Knuta Skujenieka iela. Kurš par to parūpēsies? Salaspils centrālā bibliotēka tās direktores Daigas Orbidānes vadībā katru septembri rīko augstā kvalitātē noorganizētas un sirsnīgi apmeklētas Knuta dienas, kuras allaž prieks apmeklēt.
Mums beidzot jāiemācās izvērtēt un nošķirt mākslinieku devumu un ģēniju no viņu padomju laika politikas. Izlikšanās un atteikšanās vērtēt šo personu kolaboracionismu ir gļēva strausa politika, kas nācijai tās pašizpratnē ilgtermiņā nenāks par labu.
