Vai vajag aktualizēt Tartifu? Tendence, kas Eiropā aizpilda krietnu modernā teātra segmentu 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Čehova teātra izrādei tā arī neizdodas paplašināt tartifisma aktuālo nozīmi mūsdienu sabiedrībā ar trāpīgākām infekciozā vīrusa atklāsmēm.
Mihaila Čehova teātra kaismīgā aizraušanās ar sociāli politiskām tēmām un savas identitātes meklējumiem šodienas sabiedrībā būtībā ir vērsta uz to pašu cīņu par cilvēku prātiem dažādu interešu sfēru mākslīgi samudžinātajos integrācijas jautājumos. Šī mērķtiecīgi kultivētā, aiz vispārējām cilvēktiesībām paslēptā tendence Eiropā jau ilgāku laiku aizpilda krietnu modernā teātra segmentu, un, pateicoties paaudžu maiņai, turpina plesties plašumā, draudot teātri pārvērst par mākslinieciski ietonētu platformu sociālpolitiskām diskusijām. Vai tāda būs teātra nākotne, to, protams, rādīs laiks, taču tas, ka mazinās mākslas spēja vērst cilvēka uzmanību uz savas dabas dziļāku izpratni, kļūst arvien acīmredzamāks.
Faktu, ka Moljēra luga četros gadsimtos nav zaudējusi savu aktualitāti, nav pat vērts apstrīdēt, jo autoram ir izdevies satvert dažus no racionālā saprāta funkcionēšanas kodiem, ko daba mums piespēlējusi izdzīvošanas un evolūcijas procesa veicināšanai. Moljērs vienkārši radīja izcilu sava laika sabiedrības norisēs balstītu dramaturģisku tekstu, kas uzskatāmi atsedz šī koda darbības mehānismu. Ja neskaita katram laikmetam pielāgotas darbības shēmas, tas nav mainījies ne par mata tiesu un cilvēka spēja izmainīt pašu kodu arī ne. Mēs gan esam izstrādājuši daudz un dažādas ētikas un morāles normas, lai kaut kā varētu šajā pasaulē sadzīvot un izdzīvot, taču vienmēr un visur pamanāmies atrast veidus un ceļus, kā tās apiet, lai kaut nedaudz remdētu savu varasgribu un piepildītu savas vēlmes.
Moljēra radītais Tartifs jau sen ir pārvērties par sugas vārdu un cilvēku rīcības paraugu, kas ļauj skatītājam izsekot dažiem izplatītākajiem manipulācijas mehānismiem, kuri ir iegūluši jebkuras sabiedrības funkcionālajos pamatos un šodien svarīgi būtu rast atbildi uz jautājumu, kāpēc mēs to akceptējam, kāpēc ar to samierināmies un turpinām pilnveidot masu ietekmēšanas veidus un paņēmienus. Tie ir komplicēti jautājumi, uz kuriem atbildes jāmeklē visiem kopā, un savu artavu šajā procesā var dot arī teātris. Sergejs Golomazovs savas režisoriskās ieceres pieteikumā it kā mēģina spert mazu solīti šajā virzienā un sola iestudējumā papētīt ”sociālās un morālās pavedināšanas destruktīvos mehānismus”, lai parādītu, ”kā notiek inficēšanās ar apšaubāmām idejām un apšaubāmu psiholoģiju”. Uzreiz gan jāsaka, ka pie šī mazā solīša režisors nez kādēļ ir apstājies un nekur tālāk par Moljēra savulaik jau izpētīto un lugā caur komisma prizmu izvērsto, visiem pazīstamo notikumu atainošanu nav ticis. Tam ir vismaz divi acīmredzami cēloņi.
Pirmkārt, uz skatuves starp lugas personāžiem ir nepieciešams radīt tādu attiecību tīklu, kas ļauj publikai ielūkoties tēlu rīcības niansēs un mudina domāt par tām ārpus klišejiskās atpazīstamības. Tas nozīmē strikti izstrādātu skatuviskās eksistences modeli un skrupulozu darbu ar aktieru piedāvātajām izteiksmes formām. Vērojot to visu, kas notiek scenogrāfiski atjautīgi izlīmeņotajā Orgona mājā, nevaru teikt, ka režisors šo attiecību tīklu būtu noaudis perfekti. Ir daži horeogrāfiski kustību ieskicējumi un vairākas asprātīgi veidotas mizanscēnas, kas ar Dorīnas (Tatjana Lukašenko) episkajiem iznācieniem savaņģo publikas iztēli un ļauj mazliet palūkoties aiz skatītāju iecienītajām personāžu uzvedības stereotipiskajām izpausmēm. Viss pārējais ir ekspresīva situāciju apspēles kultivēšana, kas izrādē zeļ un plaukst, dodot iespēju kārtīgi izsmieties par mūsdienīgi stilizētajiem uzvedības paraugiem un gūt teatrālu baudījumu no aktieru izkoptajām spējām savienot sava tēla rīcības komismu ar situācijas nopietnību. Uzteicama šajā jomā ir Veronikas Plotņikovas laiski pievilcīgā darbošanās Elmīras lomā, Maksima Busela plastiski hameleoniskā vingrošana Tartifa tēlā un arī Jakova Rafalsona atturīgā spēle cietpaurīgā Orgona lomā. Pārējie aktieri ar savām scēniskajām aktivitātēm pamatā veido tikai ansambli, kas ataino Orgona mājā radušos situāciju un nodrošina nomācošās atmosfēras piespiedu cirkulāciju tajā. Kā parasti, aktieru skatuviskajās izpausmēs redzam daudz tukšas žestikulācijas un gaumes noslīdējumus, taču nacionālo īpatnību dēļ tos nevar uzskatīt par trūkumiem, jo krievu teātra publiku tie sajūsmina.
Otrs iemesls ir lugas autentiskais teksts, kuru šodien nav iespējams izmantot visā pilnībā, jo neviena publika bez garlaikošanās nespēs noklausīties monologiem līdzīgās personāžu sarunas. Režisors, veidojot savu pilsētas komēdiju, lugu ir pamatīgi īsinājis, lai topošā izrāde iegūtu kaut ko līdzīgu mūsdienīgi urbānam ritmam, taču ne visur viņam izdodas plūstoši pārvarēt teksta pretestību un tā saucamās ”līmējuma vietas” rada pārrāvumus sižetisko norišu konsekvencē. Pārejas no vienas izrādes ainas uz otru ir tikpat lēcienveidīgas kā aktieru kolektīvie palēcieni izrādes ievadā un tas rada zināmas grūtības aktieriem ar lomas iekšējās loģikas nodrošināšanu. Daļēji to režisoram izdodas kompensēt ar distancētas spēles un horeogrāfisku iespraudumu palīdzību, kas izklaidē publiku, taču tikpat kā nedod iespēju skatītājam satvert personāžu rīcības slēptākās motivācijas. Nu kaut vai, piemēram, no kādas infekcijas nāk tie Orgona psihes mežģījumi, kas veido viņa apmātību ar Tartifu un liek stūrgalvīgi neklausīties apkārtējo brīdinājumos? Vai atkal, kādi ir Elmīras patiesie motīvi (nekāda lielā mīlestība pret vīru jau aktrises lomas zīmējumā nav ietverta), izvēloties tik riskantā veidā atmaskot Tartifu?
Tas viss kopā ir veicinājis to, ka iestudējums no solītā pētījuma ir pārvērties režisoriski un scenogrāfiski vizualizētā refleksijā par Moljēra piedāvāto tēmu, kurā zemteksti aizskrien pa priekšu tekstam. Izrādei tā arī neizdodas paplašināt tartifisma aktuālo nozīmi mūsdienu sabiedrībā ar trāpīgākām infekciozā vīrusa atklāsmēm, un publika, izsmējusies par uzjautrinošo notikumu ar Orgonu un Tartifu, var mierīgi doties mājās un pacietīgi turpināt pašārstēšanos ar mūsu politisko tartifu publiskajām receptēm masu medijos.
Uzziņa
Moljērs, “Tartifs”, iestudējums Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī
Režisors: Sergejs Golomazovs, gaismu mākslinieks Maksims Ustimovs, tulkotājs Vladimirs Lihačovs, scenogrāfija un kostīmi: Mihails Kramenko, kostīmu mākslinieka asistente Valentīna Začiņajeva.
Lomās: Maksims Busels, Jakovs Rafalsons, Tatjana Lukašenkova, Veronika Plotņikova, Dmitrijs Jegorovs, Jūlija Berngardte, Igors Čerņavskis, Jekaterina Frolova u. c.
Nākamās izrādes: 22., 23. novembrī.
