V. Krustiņš: – Valdība, dedzīgākie krievu kanāla piekritēji varētu kādus tūkstošus eiro atvēlēt, lai aptaujātu, cik krieviem pašiem tas vajadzīgs. 27
– Pirmajos neatkarības gados bija daļa latviešu sabiedrības, politikas cilvēki, kuri domāja – neko ar krieviem nevajag kārtot. Tā bija kļūda. Diezgan daudzi devās prom, bet vairākums palika. Kad 1991. gada aptaujā balsoja par neatkarību, apmēram ceturtdaļa nelatviešu nobalsoja par. Vai viņus 1990. – 1993. gadā nopietni uzrunāja? Tad vajadzēja to kanālu dibināt, attīstīt uz panākumiem, ko guvām Dziesmotās revolūcijas laikā. Šodien nav garantijas, ka kanālu nelatvieši saņems tūlīt un atplestām rokām.
E. Līcītis: – Neaizmirstiet pieminēt, cik vētraini darbojās interfronte, kā pret neatkarību cīnījās frakcija “Līdztiesība” un kāds tai bija atbalsts. Diez vai viņi visi ir prom.
– Tā bija, ja tinam filmu atpakaļ. Tomēr LTF guva pārsvaru pat ar visu interfronti, militārpersonu klātbūtni un dalību vēlēšanās.
Par nelatviešu skatītāju (tāpat – jebkuru citu) televīzijai jācīnās. Un ne tā, ka latviešu politiķis sēž ekrānā un saka – tagad jums jādomā tā. Pat ja daudziem krieviem šodien nevajag speciālu kanālu, manuprāt, to vajag valstij. Rītdienai.
– Pamēģiniet, lūdzu, sastādīt raidījumu programmu. Ko rādīt LTV–3? Dokumentālā filma “Patiesība par Latvijas vēsturi”, ziņu raidījums, diskusiju pārraide, filma “Pūt, vējiņi” vakarā?
– Neesmu būvējis TV programmu, bet šķiet, ka tanī jāliek tas, ko skatītājs grib redzēt. Domāju, ka krievu gaume neatšķiras no citiem – seriāli, ziņas, diskusiju raidījumi, bet nekādā gadījumā ne propagandu stundu pa stundai. Drusku izklaidi, drusku informāciju, lai cilvēkiem ir sajūta, ka viņi arī mazliet piedalās pie TV veidošanas.
V. Krustiņš: – Sakiet – vai, jūsuprāt, ārlietu ministrs prātīgi darīja, kad vienlaikus izlamāja nacionāļus un “Saskaņas” cilvēkus par totalitāristiem un Latvijas nodevējiem Kremlim?
– Nedomāju, ka ārlietu ministram piedien liela aizraušanās ar sociālajiem tīkliem. Okei, tā parocīgi izteikt viedokli ātrumā, ja kas ienāk prātā. Bet pēc tam sanāk pabrīnīties – ko es tur sadarīju! Nezinu, vai tas ir īstais veids paust augstu amatpersonu domas.
E. Līcītis: – Cik tālredzīga bija “Vienotības” ētikas komisija, kad biedriem gribēja liegt uzstāties tviterī?
– Gandrīz vai jā. Nepiederu tviterfaniem. Man ir pietiekami daudz iespēju izteikties, bet vienmēr mēdzu pirms tam sagatavoties. Pašreiz politiķu paceltā “tikumības” problēma – no vienas puses, sabiedrība ieinteresēta, lai informācija, kas iet uz bērniem, kaut kādā veidā ir filtrēta. Ne jau politiskā nozīmē, bet zināmi ierobežojumi ir. Tur gan uzreiz ir jautājums – ko drīkst rādīt, stāstīt bērniem, ko ne un kurš to noteiks. Tur ir diskusija, problēma, bet vairāk izglītības, nevis ārlietu ministra kompetencē. Un kā saprast viņa komentārus – kā privātpersonas? Kā amatpersonas?
– Par tikumību sapratām. Lasīsim tālāk – NA kopošanās ar “SC”… valsti novedīs totalitārismā… nodos Krievijai…
– Manos uzskatos netrūkst domstarpību ar Nacionālo apvienību, tai pašā laikā esmu tālu no domas, ka viņi un arī “Saskaņa” vilktu mūs uz totalitāro sabiedrību. Varbūt teikšu augstiem vārdiem, bet man liekas, ka Latvijas demokrātisko iekārtu Saeimā pārstāvētās partijas neapšauba. Virzīt pret šīm partijām tādas apsūdzības nav visai korekti.
V. Krustiņš: – Un vai pēc šādām runām ministram nevajadzēja iet prom? Ar NA taču viņš sēž vienā koalīcijā, bet nekas!
– Nu, viņiem, kā arī “Saskaņai” ir iemesls justies apvainotiem, saukt pēc kompensācijas. Vārds “kopošanās” griež ausīs. Man grūti komentēt arī paziņotā jēgu.
