Māris Niklass: Vai vajadzīgs “brīvības nodoklis”? 0
Māris Niklass, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izlasot virsrakstu, dažs neizpratnē rauks pieri. Ar šādu situāciju esmu sastapies, vācot ziedojumus Ukrainas nacionālās gvardes “Azov” pulka vajadzībām trīsasu kravas automobiļa iegādei. Apsteidzot notikumus, varu paziņot, ka latvieši auto iegādei saziedoja 2/3 cenas. Ziedotāju loks – aptuveni 50 cilvēku. Tikpat daudz situāciju.
Pirmajā reizē 18 cilvēkus apziņoju ar īsziņu, izteicu vajadzību. Stundas laikā atsaucās divi. Pārējiem bija jāzvana. Iznākums – divi paziņoja, ka esot brīvības nodokli jau nomaksājuši, saremontējot automobili un to dāvinot ukraiņiem. Viens atteica, nepamatojot iemeslu. Otrajā piegājienā Cēsu uzņēmējus apmeklēju klātienē. Uzrunāju: vai brīvības nodoklis nomaksāts? Vairums tomēr painteresējās – kas tas tāds? Paskaidroju, ka ukraiņi cīnās par savu un mūsu brīvību. Visi kā viens vēra vaļā makus. Viena uzņēmēja pat izcēlās. Viņa ziedoja trīs prāvas naudaszīmes, komentējot savu rīcību: “Nebarosi ukraiņu armiju, barosi krievu armiju.” Jāpiekrīt teiktajam.
Vairākums ziedotāju priecājās, ka viņi vismaz zinot, kādam mērķim devuši naudu. Kāds vācu uzņēmējs Rīgā ukraiņu brīvības cīnītājiem bija uzdāvinājis “Ifa “markas kravas automobili ar diviem velkošajiem tiltiem. Gods un slava sagādes daļas priekšniekam Jaroslavam Soloduham, kurš bija sarēķinājis, ka, vedot šos divus transporta līdzekļus uz treilera, ir lētāk. Ķēros pie trešās ziedošanas tūres, lai segtu degvielas izdevumus. Izsūtīju vairākas e-pasta vēstules. Uzrunāju vienu policijas ģenerāli. Nauda ziedojuma kontā ienāca no diviem – manis uzrunāta bija pievienojies kolēģis. Neizpalika vairāki Saeimas deputāti.
Savdabīgs bija ziedojums triju vīru sarunas laikā. Namatēvs Ēriks Hānbergs bija uzaicinājis izdevniecības “Jumava” īpašnieku un mani, lai pārrunātu nākamās grāmatas sižetu. Kamēr abi kungi karsti debatēja, atļāvos pabeigt ziedotāju sarakstu. Kungi ieinteresēti paskatījās uz manu rakstu darbu, un pēc brīža Ērika dzīvesbiedre blakus Visocka ziedojumam nolika dažas prāvas naudaszīmes. Nebija kauns doties pie azovieša.
Taču ne visi uzrunātie bija tik pretimnākoši. Biju pārsteigts par e-pastu, kurā mans uzrunātais atbildēja: “Liekas dīvaini, ka latviešu varoņi tagad ir azovieši, nevis latviešu leģionāri. Nekāds “brīvības nodoklis” nav vajadzīgs. Jau sen bija vajadzīgs LNG terminālis.” Pārējais teksts paliek manā ziņā. Varu piekrist nobeigumam, ka saglabāsim savstarpēju cieņu. Taču nekādi nepiekrītu, ka nav jāpalīdz ukraiņiem. Ukrainas vēstnieks Latvijā izteica pateicību par 550 saziedotiem automobiļiem un mūs ierindoja otrajā vietā, rēķinot pēc IKP uz iedzīvotāju. Sociologu vērtējums gan nedaudz atšķiras. 42% latviešu, 49% igauņu un 73% lietuviešu Ukrainu ir atbalstījuši ar ziedojumiem. Savdabīgu rekordu uzstādīja mūsu dienvidu kaimiņi, nedēļas laikā saziedojot 5,9 milj. eiro drona iegādei no Turcijas ukraiņu vajadzībām. Zināšanai – portālam “ziedot.lv” Latvijas iedzīvotāji kopš 24. februāra iemaksājuši nepilnus 12 miljonus eiro.
Vēl par dažām parādībām sociālajos tīklos. Piemēram, režisoram Kairišam patīk pozēt pie sava džipa pirms tā dāvināšanas ukraiņiem. Taču jau vairākus mēnešus baltkrievu brīvprātīgo bataljonā Ukrainā karo Cēsu ārsta Artura Tereško dāvātie divi automobiļi. Jau otro auto kaujām sagatavojis operdziedātājs Miervaldis Jenčs. Klusi, bez ārišķībām, auto ar medikamentiem piekrāvušas Cēsu Centra un Taurenes aptieku īpašnieces. Lai piedod lielie aptieku magnāti, ja neesmu ievērojis viņu dāsnumu.
Kopumā varu atkārtot, ko savulaik Volodimirs Zelenskis teicis, ka atsaucīgākas ir nabadzīgās valstis. To pašu var teikt par indivīdiem. “Brīvības nodokļa” noliedzējam gan varu piekrist, ka LNG terminālis gan bija sen vajadzīgs. Kara simts dienās par naftas produktiem Eiropas patērētāji agresorvalstij samaksājuši 93 miljardus eiro, par gāzi nemaz nerunājot. Tātad dienā vidēji 930 miljonus eiro. Zinot, ka okupantiem vienas dienas karš izmaksā aptuveni 700 milj. eiro, rēķiniet paši, kurš apmaksā karu.
Vēl par vienu aspektu. Vai ukraiņi karo par mūsu brīvību? Par atbildi izmantošu kādreizējā Krievijas Federācijas Putina prezidentūras pirmā premjerministra Mihaila Kasjanova (2000–2004.) sacīto: “Ja Ukraina kritīs, Baltijas valstis būs nākamās.”
