Vai uz ielām un parkos nejūtaties citu satiksmes dalībnieku apdraudēti? 0
Gunita, muzeja darbiniece: “Pašreiz daudzo riteņbraucēju dēļ ar drošību ir, kā ir. Vairs neeju pa savu ierasto maršrutu, tā vietā izvēlos mest līkumu pa drošāku un mierīgāku ielu, jo tas, kā velosipēdisti brauc, ir vājprātīgi. Milzīgā ātrumā lavierē starp gājējiem, un nav iespējams prognozēt, pa kuru pusi brauks.
Visnepatīkamāk ir, kad viņi strauji panesas garām no mugurpuses te gar vienu plecu, te gar otru. Man pašai gan, par laimi, nekādu sadursmju vēl nav bijis. Manuprāt, būtu nepieciešami stingrāki noteikumi riteņbraucējiem – vai nu braukt tikai pa vienu ietves pusi, vai kā citādi, bet risinājumu vajag noteikti. Arī autobraucēji dažviet regulāri brauc pie sarkanās gaismas. Tāpēc visu laiku jāskatās, lai kāda pārgalvja pēc nesanāk nelaime. Sevišķi raizējos par mazbērniem.”
Kārlis Pētersons, datortīkla administrators: “Nē. Reizēm, protams, sanāk muļķīgas situācijas, kad riteņbraucēji cenšas izlīst starp gājējiem, signalizē ar zvaniņu, bet saskrējies ar nevienu neesmu. Arī autovadītāju braukšanas manieres ir ļoti pieņemamas, sevišķi atceroties, kāda bija šoferu kultūra pirms desmit gadiem. Starp citu, es bieži redzu, cik gājēji paši ir neuzmanīgi un vazājas pa riteņbraucēju celiņiem. Tur, kur tos no gājēju joslas atdala ar pārtraukto līniju, arī es šad tad ieeju velojoslā, lai apietu kādu citu gājēju, un tad gan nedaudz sadusmojos uz velosipēdistiem, kas nervozi dzenas garām, jo šādos gadījumos man ir priekšroka. Taču tur, kur velo un gājēju joslas nodalītas ar nepārtraukto līniju, nekad kāju nesperu veloceliņā. Visās normālās ārzemju pilsētās šāda kārtība tiek ievērota. Riteņbraucēju ir daudz, un skaidrs, ka viņu paliks aizvien vairāk, tāpēc jo ātrāk kaut ko sāks kārtot šajā jautājumā, jo labāk.”
Baiba, ierēdne: “Vairāk vai mazāk jūtos droši. Ar riteņbraucējiem nekādu nepatīkamu precedentu nav bijis. Meitai gan nesen sanāca nesadalīt ceļu ar kādu velosipēdistu un samežģīt kāju, taču kam negadās. Kopumā velobraucēji šķiet visai kulturāli. Autovadītāji gan reizēm ir ārkārtīgi pārdroši un neuzmanīgi, sevišķi jaunieši vai steidzīgie. Turklāt teju visos gadījumos tie ir vīrieši. Vairākas reizes bijusi situācija, kad pie gājēju pārejas viena mašīna, kas tuvāk ietvei, apstājas, taču otrajā joslā braucošā traucas lielā ātrumā, un, ja es to nepamanītu, baidos, varētu beigties traģiski. Pašam visu laiku uzmanīgi jāseko līdzi satiksmei, un nevar paļauties tikai uz to, ka man ir gājēju pāreja vai deg zaļā gaisma luksoforā. Vienlaikus gan jāsaka, ka arī autovadītāji kļuvuši daudz saprātīgāki nekā pirms gadiem desmit, piecpadsmit.”
Kārlis Dambītis, vēsturnieks: “Domāju, ka ne. Ir bijušas riskantas situācijas, kad kāds brauc pārāk ātri, taču, tā kā pats reizēm braucu ar riteni, cenšos velobraucējiem netraucēt. Izvērtēju situāciju – vajadzēs lēkt malā vai velosipēdists pats mani apbrauks. Daudz vairāk mani kā autovadītāju uztrauc tas, ka riteņbraucēji piedalās satiksmē ielas braucamajā daļā un bieži vien – pilnīgi neievērojot noteikumus. Uz gājēju pārejām nepatīkamu situāciju arī nav bijis. Reizēm gan nākas pabrīnīties par steidzīgajiem šoferiem, piemēram, nesen kāds visai iespaidīgā ātrumā nesās cauri Kongresu nama laukumam. Ir jāizbūvē aizvien jauni veloceļi, lai nenoslogotu gājēju ietves. Turklāt veloceliņi ir nepieciešami ne vien uz Rīgas perifēriju, bet arī centrā. Lielākoties negadījumi notiek tāpēc, ka satiksmes dalībnieki neievēro noteikumus vai rīkojas nekulturāli. Velosipēdisti brauc pa šauru ielu braucamo daļu un triecas virsū kājāmgājējiem, autovadītāji ir nepieklājīgi un neievēro savstarpējo cieņu, bet gājēji iedomājas, ka veloceliņš ir viņu sarkanais paklājs.”
Fakti Uz darbu braucošo riteņbraucēju skaits gada laikā pieaudzis par gandrīz piektdaļu. Pērn darba dienas rītā no plkst. 8 līdz 9 konkrētās mērījuma vietās tika fiksēti 1377 riteņbraucēji, bet šogad turpat un tajā pašā laikā jau 1638. Latvijas Riteņbraucēju apvienības un velovortāla “Divritenis.lv” dati |
