– Kur vēl tu smel enerģiju? 3
– Man ir nenormāla prasība pēc svaiga gaisa. Vairs nevaru sevi iedomāties sporta zālē. Man nav iebildumu pret vingrošanu, ir labi to darīt grupā, jo tad ir vairāk stimulu censties, taču man ir nepieciešams svaigs gaiss.
Esmu vienpatnis. Man patīk vienatne. Nevis vientulība, bet vienatne. Es varu ar riteni aizbraukt līdz Ērgļiem un atpakaļ. Nezinu, vai to var saukt par meditāciju, drīzāk tā vienkārši ir iespēja pabūt vienatnē. Un tikpat labi es varu divas dienas no vietas ballēties. Tomēr visa elektrība ir mežā, asfalts jau neelpo. Mežs uzlādē, tā pa īstam. Zinu pie Līgatnes vienu laipu, kas iet pāri purvam, tur, apguļoties konkrētā vietā, burtiski jumtu rauj nost. Bez mistikas. Vienkārši. Vēl reizēm aizbraucu ar riteni uz skatu torni. Tas ir slēgts, bet es zinu, kā tajā var uzkāpt. Tur augšā arī var apgulties. Fantastika.
– Vai ir jautājums, kas tevi varētu uzdzīt kokā?
– Pārnestā nozīmē? Nē. Esmu diezgan rafinēts. Maz par ko kompleksoju. Esmu iemācījies atzīt kļūdas un nemocīt sevi. Ja esmu izdarījis visu pēc labākās sirdsapziņas, tomēr ir gadījusies kāda neparedzēta lieta, nav vērts sisties nost.
Šodien braucu autobusā ar kaimiņieni, viņa man jautā: kā ir, vai cilvēki tevi atpazīst? Nē, ne vienmēr. Un tad viņa man prasa: cik ilgi tu vēl strādāsi televīzijā? Strādāšu, kamēr patiks. Kamēr būs vajadzība pēc tiešā ētera. Esmu domājis, ko darīšu, kad matu būs mazāk. Kaut gan BBC un CNN kadrā iet arī džeki virs sešdesmit un pat vairāk. Jaunie gurķi tur kadrā nemaz netiek.
Man pirms dzimšanas dienas piezvanīja no žurnāla “Kas jauns”: mums te sieviešu kolektīvs, gribam zināt, kā jums izdodas tik labi izskatīties, atklājiet, lūdzu, savu noslēpumu. Sākumā nesapratu: kāds noslēpums? Tad iesmējos un teicu: es neturu sevī naidu, nečīkstu, apzināti pulcinu ap sevi labus cilvēkus, bet no nejaukiem izvairos, domāju, ko ēdu, daudz dzeru Līgatnes avota ūdeni, sportoju, jo vecāks kļūstu, jo mērķtiecīgāk to daru. Tas ļauj man labi justies.
Jā, vēl es daudz ēdu medu. Un neslimoju, māku sev ieskaidrot, ka esmu vesels. Nostrādā placebo efekts. Ja vakarā lauž kaulus un temperatūra ir 37,5, apguļos embrija pozā un pārdomāju visu, kas man rīt ir darāms. Ap diviem naktī nomainu palagu un no rīta dodos uz darbu. Zinu, ka pēc liela stresa, kad organisms ir strādājis ārkārtas režīmā, nedrīkst strauji atslābināties. Esmu sapratis: Jokst, vai nu sanatorija (vārda labākā nozīmē), vai darbs. Tikai ne vārtīšanās pa māju.
Agrāk visu apsvēru un pārdomāju, tagad vairāk ļaujos. Agrāk varēju ēst, cik gribas, tagad vairs ne. Agrāk, ja samocīju ceļgalus, zināju, ka līdz vakaram pāries, tagad rekreācijai nepieciešams ilgāks laiks, nākas kādu dienu izlaist treniņu. Tomēr, kad dzirdu, kas notiek ar maniem vienaudžiem, saprotu, ka man ir sasodīti laba veselība. Bet tas ir svarīgs priekšnosacījums, lai dzīvotu labi – sākot ar seksu un beidzot ar darbu.
