– Labākais – ja vari darīt dažādas lietas, taču ne kā ikdienas pienākumu, bet kā hobiju, un ja tev par to vēl arī maksā. 3
– Jā! Esmu izvēlīgs, jebkuru darbu neņemu. Man zvana, saka: te ir dižkoks, tas tev. Lieliski. Reizēm man zvana un jautā, ko labāk darīt ar to vai citu koku. Arboristiem ir nerakstīts likums – viens nekad nestrādā. Ja kas notiek, jābūt otram, kas palīdz. Tur jau augstums, virvju mehānismi. Es daru arī citu lietu – restaurēju vecus ābeļdārzus. Latvietim tas ir svarīgi. Kāds ir mantojis mājas ar ābeļdārzu, stādītu vēl 50. vai pat 30. gados. Jautāju: gribat ābolus vai piemiņu? Un ķeros klāt. Man ir portfolio, kādi pieci seši dārzi – konfekte. Tā es kompensēju to, ka ne vienmēr varu kāpt lielajos kokos gluži praktisku apsvērumu dēļ. Teicamu arboristu mums ir daudz, bet viņi ir uz izķeršanu, daudzi strādā ārzemēs, piemēram, sakopj Berlīnes parkus. Puikas ir pieprasīti – gan kā lektori, gan kā praktisku darbu veicēji. Mums ne vienmēr ir pašas jaunākās tehnoloģijas, taču domāšana, varēšana un izpildījums ir visaugstākajā līmenī.
– Vai tev ir arī hobiji?
– Esmu pasācis peldēties. Pavasarī sāku un noliku sev termiņu – rudens. Nesen satiku vienu roni, viņš saka: o, es peldos visu ziemu. Sapratu, ka šī ir vēl viena lieta, ko varētu darīt. Reizēm man patīk vienkārši ļauties procesam. Esmu mācījies sporta fizioloģiju, zinu, kā veidojas laimes hormons. Es to māku mākslīgi radīt. Nezinu, kā būs šogad, bet nākamgad decembrī es arī to pamēģināšu. Tas nav gluži tas pats, kas orgasms, taču tuvu tam.
Vēl man patīk riteņošana. Agrāk, kad dzīvoju Rīgā, braukāju ar riteni uz darbu cauru gadu. Tagad vasarā no Ādažiem uz Zaķusalu braucu, trenēju sirdi, apvienoju patīkamo ar lietderīgo. Jau trešo gadu braucu sacensībās. Vīrietim sacensības ir nepieciešamas. Piedalos, jo tas izraisa eiforiju. Mēs pagājušo sestdienu bijām Igaunijā, tur ir slavenais 100 kilometru brauciens, kontrollaiks 10 stundas. Trasē es divas trīs reizes totāli apraudājos. Un vēl arī finišā. Man no laimes asaras birst, milzīgs gandarījums. Pienāk medmāsa, jautā, vai nevajag palīdzēt. Es saku: nē, nē, tās ir emocijas. Viņa atbild: jā, saprotu, jūs neesat vienīgais, kam tā.
Var teikt – mani hobiji ir peldēšana, slēpošana, riteņbraukšana. Tas viss tagad jau ir kļuvis par labu paradumu. Esmu sapratis, ka man varētu būt vēl vairāk hobiju, taču man ir pietiekami daudz pienākumu un atbildības, ģimene, bērni, tāpēc jāmāk atmest liekais. Es jau pirms gadiem trim sapratu: pamatā tu dzīvo bērniem. Tiesa, nezinu, vai esmu labs tēvs. To neviens nevarēs man pateikt. Arī es pats ne.
– Ko dari kopā ar bērniem un sievu?
– Uz laukiem braucu, uz jūriņu. Mums ir daudz jūras. Kad mācījos Bulduros, nodzīvoju tur četrus gadus, labi ja reizes divas līdz jūrai aizgāju. Bet tagad sametu bērnus mašīnā un braucam no Ādažiem uz Saulkrastiem. Peldamies, šķīvīti pamētājam, badmintonu uzspēlējam. Mēs arī ar riteņiem daudz braucam – uz mežu sēnēs vai tāpat vien.
Aija vasarā bieži vien strādā, bet mēs ar bērniem labprāt aizlaižam uz Līgatni. Tur dzīvojam nevis mājā, bet teltī. Trešajā dienā tu jau dzirdi daudz vairāk nekā pirmajā. Prieks par bērniem, kas var plikām kājām skriet pa mežu un pļavu. Viņiem arī tur patīk.
Puika basketbolu labi spēlē. Es it kā negribēju, jo viņam savos desmit gados vēl jāiemācās stāju turēt, taču man labi pazīstams treneris viņu paslavēja, nezinot, ka tas puika ir manējais. Tad es teicu: labi, viņš pats to ir izvēlējies, lai dara, es tikai drusciņ pieskatīšu. Mācās viņš izcili, tur es nejaucos. Mērķtiecīgi bīdīt uz kaut ko un spiest negribu. Viņš jau tā ir pietiekami aizņemts cilvēks – mākslas skola, dejošana, basketbols. Ko vēl? Viņam taču ir arī jāizguļas.
Meita iet bērnudārzā. Viņa būs tusētāja. Puika prātīgs tāds, ar lielām acīm, gudrs ļoti, nedaudz ēteriska būtne, bet meita durvis ar kāju var atspert vaļā.
