– Kā un kāpēc kļuvi par arboristu? 3
– Vija, vai ar tevi kādreiz ir notikušas lietas, par kurām nevari pateikt, kāpēc tu to izdarīji? Īsā versija. Man patīk Ērgļi, man tur daudz draugu. Viens no viņiem ir mednieks, es labprāt izskrienos pa mežu kā dzinējs, vēl tur ir ezeri, ziemā var slēpot. Ja man jautātu, kur gribu dzīvot, teiktu – Ērgļos. Drauga sieva strādā Ērgļu arodskolā. Kopā pusdienojam, viņa stāsta, ka ar Eiropas atbalstu ir palaists jauns projekts, arboristi, daudzi pieteikušies. Kas, kas? Arboristi, tas ir, koku dakteri. Vairāk neko nejautāju. Vakarā braucam mājās, bet es visu laiku trinos, it kā kaut ko nebūtu izdarījis. Skatos plānotājā, nē, rīt visa diena brīva, ne par ko nav jāsatraucas. Tomēr joprojām jūtu, ka iekšēji trinos.
Mājās ieslēdzu datoru, ierakstu meklētājā “arboristi”. Un, nevienam neko nejautājot, aizpildīju anketu, pieteicos studijām un pēc tam absolvēju ar izcilību. Tas bija viens no neizprotamajiem gājieniem. Šķiet, bija pienācis laiks vēl kaut ko jaunu iemācīties. Labi, ka tālmācībā. Laiku pa laikam vajag izjaukt rutīnu.
– Tev patīk tiešais ēters?
– Dievinu! Tiešais ēters mobilizē. Pragmatiski liek organizēt dzīvi. Es bez tiešā ētera nevaru, man vajag tās desmit vienpadsmit slīdošā grafika dienas mēnesī. Sporta ziņas es taisu no a līdz z un ar to lepojos.
– Ir kādreiz bijis black-out – mirkļa aptumsums, kad nezini, ko teikt?
– Es patiesība esmu saudzēts. Ir bijušas dažas reizes, īsti neatceros, nekas īpašs, taču pēc tam varēju nekautrējoties uzsist sev uz pleca: vecīt, tu labi izgāji no situācijas. Profesionālim arvien kādā tālākā plauktiņā ir noglabāta rezervīte – ja gadījumā notiek kas neparedzēts. Arī vadot pasākumus – ja rīkotāji salaiž grīstē kādus procesus, vienmēr esmu mācējis rast risinājumu. Man zvana no aģentūrām un saka: klau, Jokst, mums tieši tevi vajag. Kāpēc tā? Nu nav te viss līdz galam izdomāts, bet tu jau tiksi galā… No vienas puses – kompliments, no otras – kāpēc man atkal sveši caurumi būtu jālāpa? Reizēm atsaku.
– Ko tev dod arborisms?
– Strādājot kokā, vari gan dzīvi pārdomāt, gan reāli arī naudu nopelnīt. Mežā koks aug savā nodabā, tā ir viņa dzīves telpa, bet pilsētvidē mēs to esam mākslīgi ienesuši. Asfalts, trokšņi, mākslīgās gaismas – tas viss apgrūtina koka dzīvi, tāpēc par to ir jārūpējas. Taču arī brīvā dabā ir pietiekami daudz dižkoku, kam esmu palīdzējis mūžu pavilkt garāku. Koks mums ir gēnā, tur pat nav jābūt druīdam. Tu nostājies pie ozola, skaties, tam ir kādi simt piecdesmit divsimt gadi. Tu iekāp viņā, un pēkšņi tev atklājas pilnīgi cita pasaule – cits skābeklis, citas skaņas, smaržas, cita dzīvības sajūta. Neesmu nekāds ēteriskais džeks, kas ar mistiku aizraujas, bet tur patiesi ir milzu enerģija, bliež ne pa jokam. Man sieva saka: kad tu atbrauc no dižkoka, pavisam cits sekss uzreiz. Bet zini, ja man katru dienu būtu jāsēž kokā, tā es arī negribētu.
