– Kā izvēlējies Buldurus? 3
– Bulduri bija loģisks turpinājums tam, ko darīju kopš bērnības un kas man patika. Man ir zaļie īkšķīši, es varu iestādīt jebko, un viss aug. Turklāt man arvien ir ļoti patikušas dabas zinības, es saprotu dabas norises, botāniku, bioloģiju, anatomiju, fizioloģiju. Savukārt matemātiku un fiziku, kas taču arī ir cieši saistītas ar to visu, es īsti nesaprotu. Man patīk dabas lietas, dārzkopība ir mana. Skaidri zinu, ka man nākamvasar būs arī bites. Bet virpošana, auto lietas – tas nav mans. Kā darbojas iekšdedzes dzinējs? Nesaprotu.
– No kurienes pēkšņi uzradās žurnālistika?
– Pilnīgi nejauši. Pēc Bulduriem sākās meklējumu laiks. Jāiet vai nu strādāt, vai tālāk mācīties. Es biju liels uzdzīvotājs. Man bija labas sekmes, ļoti labas, bet es arī baudīju dzīvi. Un pēkšņi sapratu – jāsāk kaut ko darīt. Tikai nezināju, ko īsti. Mainījās iekārta, mainījās cilvēku attiecības. Nevar teikt, ka biju apjucis. Vienkārši meklēju. Un pēkšņi mans bērnības draugs Guntars Meluškāns, tagad portāla “draugiem.lv” radošais direktors, tolaik “Vakara Ziņu” vadītājs, man saka: nāc pie mums strādāt! Sākumā neklājās viegli, no stresa man asinsvadi uz sejas plīsa. Un tad es sev pateicu: Jokst, tev jāiztur viens mēnesis – ja nesanāks, metīsi mieru un darīsi kaut ko citu. Bet sanāca, turklāt ar augšupejošu līkni. Kaut gan man tolaik bija maz sajēgas par procesiem valstī, vairāk balstījos uz emocijām.
– Kā nokļuvi Sporta akadēmijā?
– Gribēju mācīties. Medicīna man bija tuva, arī sportu es sapratu, tāpēc sporta medicīna, fizioterapija man šķita loģiska izvēle. Viss bija labi, pat ļoti labi. Tomēr nevarēju tikt galā ar vienu lietu. Mums bija pedagoģiskā prakse skolā. Es gandrīz nošāvos. Gribēju diviem puikām pa degunu sadot, divus kaktā ielikt un trīs izmest no sporta zāles. Es vēl tagad reizēm pie sevis domāju: kāpēc tā? Es taču savā kursā biju viens no labākajiem, pedagogi gribēja ņemt mani praksē. Taču es aizgāju no akadēmijas. Un īstenībā to nenožēloju. Studijās iegūtais man tagad ārkārtīgi noder. Es izprotu sevi. Zinu – jo vecāks kļūsti, jo vairāk jāsporto, lai uzturētu formu. Un vēl var būt, ka es tāpēc aizgāju no akadēmijas, lai darītu to, ko daru. Dzīve jau visu saliek pa vietām.
– Un kā tu nokļuvi televīzijā?
– Arī gluži nejauši. Es jau pats negāju pieteikties. Televīzija man bija kaut kāds nezināms kosmoss. Sākās ar to, ka akadēmija bija sarīkojusi vasaras nometni, kur es strādāju ar bērniem. Bija atbraukusi kāda žurnāliste, kas redzēja, ko es daru, un teica: hei, Uģi, nāc palīgā, mēs taisām “Sīrupu”. Es nodomāju, ka lieka nauda par ļaunu nenāktu, arī process interesants, kāpēc ne. Pēc kāda laika “Sīrups” vienojās ar Latvijas Olimpisko komiteju, ka varētu atspoguļot skolēnu ziemas un vasaras spēles. Man bija jāuztaisa reportāža. Paņēmu slēpītes, aizbraucu uz Ērgļiem, divas dienas svaigā gaisā nodzīvoju, lieliski pavadīju laiku, iepazinos ar visiem rīkotājiem no LOK, uztaisīju reportāžu. Pēc kāda laika man zvana Andris Ušackis, Latvijas televīzijas sporta nodaļas vadītājs, un saka: turpmāk tu vadīsi jauniešu sporta raidījumus. Kā tas ir – vadīšu raidījumus? Izrādās, LOK cilvēkiem bija iepaticies, ko es daru, un viņi bija pateikuši Ušackim, ka ir gatavi reizi mēnesī sponsorēt sporta raidījumu jauniešiem un zinot džeku, kas to vadīs. Es tobrīd neko no tā visa nesapratu. Labi cilvēki paskaidroja man galvenās lietas. Un atkal es sev pateicu: Jokst, tev ir dots mēnesis, lai tu saprastu, vai to spēj un gribi. Taču arī te viss kaut kā ātri un labi aizgāja.
