Vai tukšās pudeles vairs apkārt nemētāsies? 8
Depozīta sistēma, kas paredz nodot tukšās dzērienu pudeles, pircējiem liks atvērt maciņus vēl plašāk. Ja Latvijā tiks ieviesta iepakojumu depozīta sistēma, virkne preču veikalā varētu kļūt par 14–15 centiem dārgāka. Nododot tukšās skārdenes un pudeles taras pieņemšanas punktā vai automātā, atpakaļ saņemt varēs tikai 10 centus, liecina lietuviešu pirmā pieredze.
Ministra apņemšanās
Depozīta sistēmas piemērošanu Latvijā no 2020. gada 1. janvāra paredz Saeimā iesniegtais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) informatīvais ziņojums. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, prezentējot ideju ieviest iepakojumu depozīta sistēmu, uzsver, ka apņēmies līdz 2018. gada jūlijam panākt, lai Saeima veic nepieciešamās izmaiņas likumos.
Viens no K. Gerharda argumentiem, kāpēc Latvijai jāizvēlas depozīta sistēmas ieviešana, ir līdzšinējā pieredze ar nolietoto riepu apsaimniekošanu. Viņš atgādina aizvadītās vasaras notikumus, kad Valsts vides dienests pārtrauca līgumu ar SIA “Riepu bloki”, kurš Rīgā, Starta ielā 8, uzkrājis tonnām lietotas riepas. “Mūsu paļaušanās uz to, ka tirgus principi līdz galam spēj visu regulēt, diemžēl Latvijā nedarbojas,” piebilda K. Gerhards. Vakar Liepājas tiesa lēma par SIA “Riepu bloki” maksātnespējas sākšanu.
PET, stikls, metāls
Depozīta sistēmas mērķis ir panākt, lai tukšās pudeles atgrieztos atpakaļ pārstrādei, nevis nonāktu mežos, ceļmalās vai nešķiroto atkritumu konteineros. Veikalā samaksāto depozīta maksu par iepakojumu pircējs saņem atpakaļ, kad iepakojumu nodod taras pieņemšanas automātā vai punktā.
Preces, uz kurām attiektos iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana, būtu ūdens, bezalkoholiskie dzērieni, alus un dzērieni ar zemu alkohola saturu, bet iepakojuma materiāli, kurus iedzīvotāji varētu nodot un saņemt par to atlīdzību, būtu PET, stikls un metāls. Tas nozīmē, ka stipro dzērienu, piemēram, degvīna un viskija pudeles nodot nevarēs.
Tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, arī Latvijā depozīta maksa tiek plānota 10 centi par tukšo skārdeni vai pudeli. Tas nozīmē, ka daļai produktu veikalos pieaugs cena. Piemēram, Lietuvā depozīta dzērienu vienības cena patērētājam pieauga aptuveni par 3,1 centu (2,7 centi ražotāju/tirgotāju maksa un 0,4 centi sistēmas zaudējumi) plus PVN. Tā kā iegādājoties dzērienu, pircējam jāmaksā depozīta maksa 10 centi, tad kopumā par vienu vienību tiek samaksāti 14 centi, no kuriem 10 centi tiek atmaksāti, nododot izlietoto iepakojumu.
Ja uzņēmēji nevienosies, valsts savāks pati
“Depozīta sistēmas darbība tiek nodrošināta no ražotāju un tirgotāju organizāciju līdzekļiem, un tam netiek izmantota nodokļu maksātāju nauda,” norādīja ministrs un uzsvēra, ka tas nozīmē, ka valsts savu finansējumu tās izveidē nesniegs.
Igaunijā pirms 12 gadiem depozītu sistēmas ieviešanai bija nepieciešami 15,3 miljoni, no kuriem valsts līdzekļi ir 0,5 miljoni eiro, bet Lietuvā, kur depozīta sistēmu ieviesa pirms gada, – 30 miljoni eiro. “Valsts līdzekļi Lietuvā netika ieguldīti,” uzsver K. Gerhards.
Gan Lietuvā, gan Igaunijā depozīta sistēmu nodrošina bezpeļņas uzņēmumi, kas pieder ražotāju un tirgotāju asociācijām. Latvijā plānots, ka par depozīta sistēmas darbību atbildīgs būs operators, kuru izveidos dzērienu ražotāju un tirgotāju asociācijas. Ja ražotāji un tirgotāji nespēs vienoties, tad, iespējams, ar tukšo pudeļu savākšanu varētu nodarboties jau kāda no līdzšinējām valsts kapitālsabiedrībām jeb tiktu veidota jauna.
Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure paudusi, ka iepakojumu depozīta sistēmas ieviešanas termiņš, paredzot sākt tās darbību 2020. gada 1. janvārī, nav reāls, ziņo LETA. “Termiņš nav reāls, jo visu likumdošanas aktu sakārtošana aizņem vismaz gadu,” teica I. Šure, piebilstot, ka, lai izveidotu operatoru, uzbūvētu jaunu šķirojamo centru, ievestu saspiežamās līnijas un pieņemamos automātus, gads ir pārāk īss termiņš. Arī atkritumu apsaimniekotāji uzskata, ka 2020. gada 1. janvāris depozīta sistēmas ieviešanai ir ļoti optimistisks termiņš.
Operatora pienākumos ietilptu organizēt iepakojuma atpakaļ pieņemšanu un tā apsaimniekošanu. Plānots, ka depozīta sistēmas operators darbotos uz bezpeļņas principa pamata un peļņu reinvestēs.
Prognozes pieskaņo vajadzībai
VARAM priekšlikums Latvijā ieviest iepakojumu depozītu sistēmu savā ziņā ir negaidīts. Vēl nepavisam ne tik sen “Latvijas Avīze” (Ģ. Zvirbulis “Cīņa par tukšajām pudelēm”; 7.04.2017.) informēja par VARAM veidotas darba grupas secinājumiem, ka depozīta sistēma nedotu būtisku ieguldījumu vides piesārņojuma samazināšanā, jo mežos, ceļmalās un citur nevietā izmestos atkritumus veido nevis tukšās plastmasas pudeles, bet gan maisiņi, papīri, vienreiz lietojamie trauki, būvgruži. Turklāt depozīta sistēma neļautu arī ievērojami samazināt poligonos apglabājamo atkritumu daudzumu, jo dzērienu iepakojums ir tikai neliela daļa no sadzīves atkritumiem. Vēl nesen VARAM stingri aizstāvēja tā saukto dalītās atkritumu savākšanas sistēmu, kurā jau esot ieguldīti ievērojami pašvaldību, Eiropas fondu un privātie līdzekļi gan konteineru iegādei, gan savākšanas punktu un laukumu izbūvei.
Nu nepilna gada laikā VARAM prognoze par piesārņojumu ceļmalās ir mainījusies – ziņojumā, kas iesniegts Saeimā, teikts, ka jau pirmajā dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanas gadā mežu, ceļu nomaļu un ceļmalas stāvvietu piegružojums samazināsies par 75%, savukārt izdevumi mežu, ceļu nomaļu un ceļmalas stāvvietu tīrīšanai samazināsies par 25%.
Tagad ministrs K. Gerhards min, ka depozīta sistēma veicinās atkritumu šķirošanu mājsaimniecībās. Lietuvā un Igaunijā līdz 90% izlietotā dzērienu iepakojuma tiek nodoti atpakaļ un var pārstrādāt gandrīz 100% no savāktā materiāla. Līdz ar to ievērojami arī samazinātos iepakojumu daudzums, kas nonāk atkritumu poligonos.
Kāpēc ministra K. Gerharda viedoklis par tukšo dzērienu taru mainījies? Varbūt tas saistīts ar jau rakstīto, ka iebildumiem pret depozītu sistēmu pamatā, visticamāk, ir biznesa intereses – atkritumu apsaimniekotājiem un pārstrādes organizācijām (“Zaļais punkts”,”Zaļā josta”) plastmasas pudeles ir vērtīgākā “prece”, par kuras savākšanu un nodošanu tās saņem naudu. Ja iedzīvotāji tukšo taru tieši nodotu atpakaļ ražotājam, tad apsaimniekošanas un pārstrādes uzņēmumiem gar degunu aizietu viegla peļņa un nāktos pārkvalificēties darbam ar sarežģītākiem plastmasa atkritumu veidiem (plēvēm, krējuma trauciņiem un tamlīdzīgi).
Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas vadītājs Jānis Vilgerts aprēķinājis, ka atkritumu apjoms, kas ies caur depozīta sistēmas automātiem, veidos 1,5% līdz 2% no kopējā atkritumu apjoma, līdz ar to sistēmas ieviešana no atkritumu apsaimniekošanas perspektīvas nebūtu ļoti nozīmīgs pasākums.
“Man laikam pietiks – atkritumus nešķirošu!”
“Nopērku vīna (stikls) un minerālūdens (plastmasa) pudeles. Nedomāju, tirgotājs taras izdevumus pats apmaksā; taru, tāpat kā tās saturu, pērku es,” spriež “Latvijas Avīzes” lasītājs Jānis Lauks. “Izlietoju dzeramos, sekojot blīvajām reklāmām, šķiroju, glabāju, nogādāju uz attiecīgiem konteineriem. Man ir kaut kādi izdevumi. Sašķirotos atkritumus aizved, pāršķiro un tad ražo kaut ko jaunu, ko atkal pārdod ražotājam. Kāds gūst peļņu. Tātad manis nopirkto pudeli, manu pudeli, es atdodu par velti, un, jo es labāk esmu sašķirojis, jo lielāku peļņu gūst atkritumu karalis. Manis pāris pudeļu centu nav daudz, varētu arī uzdāvināt, bet cik to ir kopā? Ja atkritumus nešķirošu, bet metīšu kopējā konteinerā, atkritumu karalis būs spiests kādam samaksāt vairāk par šķirošanu, cilvēkam būs darbs un maize, man sirdsmiers, ka savu mantu neesmu pienesis klāt un par velti atdevis. Vienīgā baža, ka manis nesašķiroto būs neizdevīgi šķirot un to, audzējot atkritumu kalnu, apraks izgāztuvē.”
