Nav skaidru diagnozes kritēriju 6
Pasaules Veselības organizācija (PVO) 1992. gadā atzina fibromialģiju par atsevišķu slimību. Tas ir veicinājis to, ka slimība tiek noteikta kā medicīniska diagnoze, un fibromialģijas pētījumi kļūst arvien intensīvāki. Tomēr pētniekiem vēl nav izdevies noskaidrot, kāpēc un kā tieši rodas fibromialģija. Asins analīzes vai attēlveidošanas procedūras, piemēram, ultraskaņa, datortomogrāfija vai MRI, nevar palīdzēt.
Viena pārbaudes metode ir balstīta uz tā sauktajiem konkursa punktiem. Tiek pārbaudīti 18 punkti uz ķermeņa. Ja 11 no tiem ir sāpju reakcija, fibromialģijas diagnoze ir acīmredzama. Taču šie testi ir ārkārtīgi individuāli, tos var interpretēt dažādos veidos, un tiem ir nepieciešami medicīnas speciālisti ar daudzu gadu pieredzi. Ja sāpes saglabājas vismaz trīs mēnešus gan zem, gan virs vidukļa un abās ķermeņa pusēs, tas arī liecina par fibromialģiju.
Bet arī citi simptomi var liecināt par slimību. Piemēram, nogurums var būt blakusparādība, ko nevar uzlabot pat ilgstoši guļot. Tā vietā, lai miega laikā uzkrātu spēkus un enerģiju un atjaunotu sevi, cietušie bieži pamostas iztukšoti un izsmelti un jūtas sliktāk nekā iepriekš. Var rasties arī galvassāpes, depresija un trauksme.
Sievietes veido lielāko daļu no fibromialģijas skartajām personām. Viņu dzīvesstāsti ir līdzīgi. Pacienti bieži pārpūlējušies darbos un dažādās dzīves situācijās. Pēc noteikta vecuma organisms vairs netiek galā. Citi izraisītāji var būt traumatiska pieredze, piemēram, nelaimes gadījumi vai nopietns emocionāls stress. Fonā bieži vien ir vardarbība un pārmērīgas prasības.
