Māris Sants stāsta par darbu ar bezpajumtniekiem un tautiešiem Londonā 27
Latvijas Institūta uzsāktā kampaņa “Gribu tevi atpakaļ” ārzemēs dzīvojošajos tautiešos ir radījusi visdažādākās emocijas. Cits norāda, ka ar atpakaļ gribēšanu vien nepietiek, pati valsts nav palikusi ne par matu godīgāka, cits retoriski jautā, vai ar Latvijas algu var samaksāt īri un divreiz gadā aizbraukt ceļojumos ar visu ģimeni, cits atgādina, ka ar emocijām vien kredītu nenomaksāsi. Taču ir arī liela daļa tautiešu, kuri neatgriezīsies ļoti personisku iemeslu dēļ. “Manī rodas lielas šaubas par to, vai Tu, mans brāli, mana māsīca vai mana draudzene, mans darba kolēģi, mans klases vai studiju biedri, mans bērnības draugs vai mans bijušais skolniek, tiešām gribi mani atpakaļ,” šādi savā “Facebook” kontā raksta mācītājs Māris Sants, kurš pirms astoņiem gadiem pameta Latviju homofobijas dēļ. Viņam ir trīs augstskolu diplomi – Latvijas Universitātē iegūtais matemātikas skolotāja diploms, Apvienotās Karalistes Midleseksas universitātes maģistra grāds teoloģijā un Francijas Psihoorganiskās analīzes skolas diploms psihoterapijā. Nupat Londonā Makbeta pieaugušo izglītības centra izstādē varēja apskatīt viņa zīmējumus, beidzot gleznošanas kursu, iespējams, ka drīzumā tiks uzsāktas mākslas studijas kādā no Londonas universitātēm. Māris Sants joprojām ir mācītājs, strādā ar bezpajumtniekiem Rietumlondonas misijas dienas centrā, praktizē kā psihoterapeits, tulko. Pats gan izvairīgi apgalvo, ka kārtīgi mākot tikai trīsarpus valodas, taču vēlāk izrādās, ka bez labi zināmajām latviešu, krievu, angļu un vācu ir vadījis liturģijas arī lietuviski un poliski, var sarunāties arī franciski un baltkrieviski, taču senebreju un sengrieķu valodas neskaitoties, jo tajās jau neviens nerunā.
Bites un bezpajumtnieki
“Man, iespējams, būs savs dārziņš! Es neesmu tāds stādītājs un ravētājs, bet bites gribu!” priecīgi stāsta Māris Sants. Runa nav par laukiem, bet gan par pašu Londonas centru, otro zonu. Rīgā tas būtu gandrīz kā dārziņš Barona centra apkaimē. Biškopība Londonā ir populāra nodarbe, tās tiek audzētas pat uz balkoniem un jumtiem, bišu vākumu pasaules metropolē pilnīgi droši varot lietot uzturā. Māra Santa dārziņš ir 10 minūšu gājiena attālumā no mājām, jau tiek kalti plāni, kādu bišu sugu iegādāties. “Es parasti neesmu tik ļoti priecīgs,” smejas Māris un saka paldies saviem draugiem, bez kuru palīdzības pie dārziņa netiktu. Draugu viņam ir tiešām daudz, turklāt Londonā pierasts tautiešus atbalstīt.
“Bezpajumtnieki – tas man tāds sirdsdarbs, tas man tiešām patīk, kaut arī ļoti grūts. Grūts tāpēc, ka visu laiku jātur ļoti stingras robežas,” stāsta Māris Sants. “Nedrīkstu pat aicināt nevienu no bezpajumtniekiem draudzēties sociālajos tīklos, tāpēc ka viņu vajadzības ir tik lielas, ka, ja es būšu pārāk sirsnīgs, tad mana māja būs pilna ar bezpajumtniekiem un pats būšu rīt uz ielas. Mums, piemēram, bija lietuviešu puisis, viņš saņēma dzīvokli, bet ar noteikumu, ka nedrīkst aicināt citus bezpajumtniekus. Bet viņš, protams, nevar neaicināt, ja viņa draugi ir uz ielas, tad jāuzaicina! Un dzīvokli zaudēja. Tāpēc tos, kuriem paveicas un kuri dabū pašvaldības dzīvokļus, to koordinātas neizpauž pārējiem. Tāpēc tas ir grūti, ka tu nedrīksti dalīties. Ja tev paprasa uz ielas naudu, tu nedrīksti dot. Ja tas ir svešs, tad, protams, drīksti iedot kādu mārciņu vai nopirkt sviestmaizīti, bet, ja tas ir tava centra cilvēks, – tad ne. Un viņi to zina un neprasa.”
Darbu zaudē, sieva pamet…
“Bezpajumtnieki nemāk iekļauties sabiedrībā,” atzīst mācītājs, kurš misijā sastopams otrdienās. “Viņi pie mums var nomazgāties, paēst, saņemt ārsta konsultāciju. Mums ir četri sociālie darbinieki, kas cenšas bezpajumtniekus dabūt no ielas prom. Mans uzdevums savukārt ir runāties, uzklausīt viņus, reizēm arī lūgt ar viņiem. Nāk visu ticību un tautību cilvēki. Tad reizi nedēļā es vadu “garīguma grupu” – tā laikam to var tulkot latviski. Cilvēki sanāk, un mēs diskutējam par visdažādākajām tēmām, par vientulību, par laulību, pat par Visuma rašanos un konspirācijas teorijām.
Mūsu centrs nesaņem nekādu valsts palīdzību, mēs apkalpojam aptuveni 100 cilvēkus dienā. Aptuveni 15% cilvēku nonāk uz ielas alkoholisma vai narkomānijas dēļ. Liela daļa – 30 vai pat 35% ir vardarbība ģimenē. Sievietes pārsvarā uz ielas ir tieši tāpēc. Tad ir darba zaudējums, jo parasti ir divas krīzes reizē. Trešā lielākā bezpajumtnieku grupa ir veselības zaudējums. Tā var būt šizofrēnija vai lauzta roka, kā te vienam latviešu puisim bija. Salauž roku, zaudē darbu, pienāk klāt vēl kādas problēmas, nav arī Latvijā kur atgriezties, un tad viņš ir uz ielas. Gadās arī, ka ģimenes struktūra pēkšņi mainās. Bija viens latviešu vīriņš, beidzās viņa sertifikāts darbam celtniecības sfērā. Zaudēja darbu un, tā kā sieva ar visiem trim bērniem bija aizgājusi pie cita, nevarēja samaksāt to lielo dzīvokli, beigās palika uz ielas. Tagad jau ir atpakaļ darbā, taču bija tas viens mēnesis bez pajumtes. Viņš atnāk pie mums, nomazgājas, noskujas, sapucējas un aiziet satikties ar bērniem, kuri nezina, ka tēvs ir uz ielas! Mums ir tādi cilvēki, kas strādā, bet ir uz ielas, jo jāsakrāj depozītam, lai varētu noīrēt kaut istabiņu. Cilvēks atrod darbu, bet naktis viņš pārlaiž baznīcā, kur ir stingri noteikumi – nedrīkst nākt iedzēris. Protams, ir noziedznieki, ir zagļi, bet tie ir mazākumā. Ļoti daudz sieviešu, nemūžam nepateiktu, ka tādai nav māju, jo ir ar perfektu manikīru, uzkrāsojusies, glīta, forša. Bet viņa ir gulējusi pa nakti baznīcā, pie mums atnākusi nomazgāties… Mums ir mantu glabātuve, kur noliek tās mantiņas uz sava vārda, guļammaisu bieži ņem līdzi mugursomā vai ratiņos. Tie, kuri guļ baznīcā, tiem tik daudz līdzi nēsāt nevajag, tie pa dienu iet un sēž bibliotēkā, tur internets ir par brīvu. Kā nu kurš. Cits pa dienu iet ubagot uz ielas.”
“Visi ir cilvēki, visi ir gaidīti”
Latviešu bezpajumtnieku nav daudz, taču ir. “Es latviešu sievieti bezpajumtnieci mūsu centrā neesmu redzējis,” stāsta Māris Sants. “Esmu lietuviešu sievietes gan redzējis, viena bija galīgi nodzērusies. Nebrīnos, ka uz ielas nodzeras, tas izmisums ir milzīgs, dzīvošana uz ielas ir veicinošs faktors alkoholismam, jo alkohols ir lēts un var dabūt visu diennakti. Man patīk mūsu centra attieksme – pirmkārt, katrs cilvēks ir cilvēks, un laipnība nemaksā naudu. Visi ir cilvēki, visi ir gaidīti. Vissāpīgāk skatīties, ka cilvēks, kuram 75 gadi, ir uz ielas. Tiem, kuri nemāk iekļauties dzīvē, tiem varbūtība, ka nonāks uz ielas, ir ļoti liela, jo viņi atmet ar roku, līdzko rodas pirmās grūtības. Bet Lielbritānijā tā papīru kārtošana reizēm ir liela! Pierādi, ka esi tur un tur strādājis, vai tu esi visu to darījis, vēl kādi papīri pazuduši. Mūsu centra sociālie darbinieki ir brīnišķīgi, palīdz atrast darbu, nokārtot pabalstus. Dažiem palīdz atgriezties mājās, ja nerunā angliski, jo tad varbūtība, ka viņš atradīs darbu, ir maza.
Kādēļ ārzemnieki vairāk nokļūst uz ielas? Piemēram, Latvijā cilvēks krīzes situācijā aizbrauktu pie savas mammas vai brāļa. Brālis varbūt būtu neapmierināts, taču ārā nemestu, kamēr krīze beigtos. Bet šeit ārzemniekiem nav iespējas aizbraukt pie radinieka. Šeit ir daudz eritrejiešu, tieši sieviešu. Viņas kā bēgļi atbrauc, bet pabalsts ir mazs, un viņas nemāk nokārtot visu, ko vajag nokārtot. Un tad mūsu uzdevums ir palīdzēt sakārtot papīrus.”
Kāds ir bezpajumtnieka sapnis?
“Kad mūsu centrā runājos ar bezpajumtniekiem, parasti pajautāju – kāds ir tavs sapnis? Ko tu gaidi no nākotnes? Daļa grib kļūt par miljonāriem. Taču bieži vien sapņi ir ļoti piezemēti – es gribu paēst, es gribu, lai būtu darbs un māja. Es pārsvarā tikai klausos, man nav jāmudina viņi uz kaut ko. Ja mudināšu meklēt darbu, tas būs kā bakstīt ar pirkstu acī.
Mums ik dienas ir medmāsiņa – piecas dienas nedēļā, mums ir arī pēdu ārsts. Viņiem kājas ļoti slimo, jo viņi daudzi guļ autobusā vai sēdus, kājas visu laiku ir apautas. Vienreiz mēnesī ir arī ģimenes ārsts. Tā kā viņi pie mums var reģistrēt savu adresi, tad viņi var arī reģistrēties pie ģimenes ārsta. Viņi pie mums saņem pastu, viņi drīkst strādāt, atvērt bankas kontu, skaitās, ka viņi pie mums var dzīvot, tā ir viņu adrese.
Ir latviešu puisis, gejs. Viņu gan neviens Latvijā nav mocījis, neviens par viņu nezina. Taču par atgriešanos Latvijā nav runas, saka – nē, nē, es negribu būt tajās bailēs un šausmās! Tur ir bezcerība, bet šeit – cerība.
Ir tāds Roberts, pa pusei holandietis, pa pusei anglis, 63 vai 64 gadi. Viņš jau 10 gadus ir uz ielas. Pirms tam ir daudz strādājis, tagad tā ir viņa izvēle – dzīvot uz ielas. Viņš katra marta beigās pazūd no Anglijas un kājām izceļo visu Eiropu. Tik daudz naudas, lai pārbrauktu pāri Lamanšam, ir, un tad viņš iet no pilsētas uz pilsētu. Viņš nekautrējas ubagot, ir ārkārtīgi izglītots, visu laiku lasa. Grāmatas nēsā līdzi.
Visskumjāk ir ar tiem, kuriem ir šizofrēnija. Viņi nespēj sev palīdzēt. Ir tāds indiešu puisis, tik labdabīgs, tik pazemīgs, gudrs un smuks. Bet viņš dzird balsis. Viņš sevi neapkopj, darbā viņu neviens tādu neņems. Tad ir viens latviešu puisis, kurš arī dzird balsis…
Mums visu laiku ir kontakts ar policiju. Noteikumi ir ļoti stingri – ja kāds ir vardarbīgs, vienalga, vārdiski vai fiziski, tad viņam aizliedz nākt uz centru nedēļu vai divas. Pilnīgi visās telpās ir trauksmes poga. Tādi konfliktu gadījumi pusotra gada laikā bijuši kādi pieci. Biežāk iznāk mediķus saukt, ja kādam uznāk sirdslēkme vai epilepsija.”
Vai bērnus atņem?
Māris Sants darbojas arī kā tulks, ir nācies tulkot gan tiesās, gan pat cietumos. Kāda ir viņa pieredze – vai tiešām sociālie dienesti bērnus ņem nost gandrīz vai bez iemesla, kā dažreiz izskan Latvijas medijos?
“Piemēram, meita iekūlusies narkotiku atkarībā ar savu brūtgānu, un vecmāmiņa, latviete, ir ar mieru to bērnu audzināt. Bērna atņemšana bija pilnīgi pamatota, tas bija skaisti, ka vecmāmiņa to bērniņu dabūja. Bet es viņiem tulkoju vēl vienreiz, un tas bija pēc gada, un tā meitene, latviešu narkomāne, ir atkal stāvoklī! Baismīgi. Bija cits gadījums, kur latviešu meitene bija sagājusi kopā ar cittautieti, gaidīja bērnu. Viņai bija meitiņa no pirmā vīra. Tai pamanīja zilumus. Māte teica, ka esot nokritusi dauzoties. Bet ārste bija ziņojusi sociālajiem. Latviete ar savu partneri izskatījās ļoti laimīga, nelikās, ka sistu bērnu. Bet tie sociālie burtiski rakājās par tiem zilumiem, un es tik tulkoju. Bija baisi, likās, ka ņems nost bērnu… Un cits variants – meitene no laukiem, sagājusi kopā ar marokāni, varēja redzēt, ka marokānis meiteni patiešām mīl. Viņa bija kādā garīgo atpalikušo skolā mācījusies, augusi dzērāju ģimenē pilnīgākā postā. Latvijā sen atpakaļ bijusi ģimene, kurā viņai atņemtas mātes tiesības diviem bērniem, ko tagad mēģina no bērnunama dabūt atpakaļ. Tagad viņa sapazinusies ar arābu, kurš pat iemācījies runāt latviski. Bet sociālais darbinieks netic – ja viņa vienreiz atteikusies no bērniņa, tad viņai arī šito ņems nost! Viņa gan nesadarbojās ar sociālajiem, taču beigās bērniņu neatņēma.
Cits gadījums – māmiņa ar trim bērniem, katrs no sava vīra. Un dzīvo te no pabalstiem. Bērnus gribēja atņemt, jo bija draugs, kurš laikam bija sapēris vienu no bērniem. Tiesā teica – vai nu izšķiries no drauga, vai bērnus atņemsim. Un viņa izšķīrās no drauga.
Es atkal pie sevis domāju – gadās, ka tiešām ir jāņem nost, taču bērna tiesības šeit tiek skatītas tik ļoti atsevišķi no visa pārējā. Piemēram, mums, latviešiem, tiek uzskatīts, ka tad, ja bērns ir internātskolā, tātad vecāki par viņu neinteresējas. Bet šeit – ja esi internātskolā, tad iegūsti labu izglītību. Ja sūta bērnu no pieciem gadiem internātskolā, tad viņš būs vislabākais. Bet cik lielas britiem ir tās traumas, ko savā psihoterapeita praksē esmu redzējis, tieši no tā, ka vecāki kādreiz aizsūtījuši viņus uz internātskolu! To šeit tik ļoti neatzīst kā Latvijā, ka bērnam ir vajadzīga ģimene. Briti uzskata, ka bērns kopš dzimšanas vairs nav vecāku īpašums. Un tad lai dzīvo internātskolā, viņu tur pieskatīs, nebūs narkomānija un citas lietas… Vai tā ir pareizi, nezinu.”
Latvija ir vismīļākā
Māris Sants ir pārliecināts, ka daudzi geji un lesbietes labprāt apsvērtu atgriešanos Latvijā, ja mainītos cilvēku attieksme. Pirmais solis būtu pieņemt likumu par partnerattiecību atzīšanu, taču sākumā viņš lūdz visus parakstīt iniciatīvu portālā “Mana balss”.
“Tas neko nemaksā, tas nevienam neko neprasa, tas ir tāds pilsoniskās atbildības jautājums – vai tu vēlies mani atpakaļ? Ja jā, tad izdari vispirms šo! Vajadzība mīlēt un būt kopā ar mīļoto ir cilvēka pamatvajadzība. Tiklīdz ir pasargājoši likumi, tā mēs uzreiz neesam ārpus likuma. Dzīvot ārpus likuma ir ļoti traumatizējoši! Piemēram, Latvijā homoseksuāla cilvēka māte aiziet uz vietējo baznīcu, un tur viņu mācītājs publiski sabar par viņas meitas vai dēla seksuālo orientāciju – “viņus visus vajadzētu sist ar mēslainu koku” un iesaka sodīt arī vecākus, kas ļauj bērniem tā uzvesties.
Negribu kritizēt akcijas “Gribu tevi atpakaļ” veidotājus, jo viņi mēģina kustināt šīs lietas un runāt par atgriešanos. Patiesībā akcija ir laba! Mana atbilde ar dusmām ir tādēļ, ka gribu uzrunāt savus tuviniekus un citu geju un lesbiešu tuviniekus. Jo cilvēki Latvijā domā, ka mūsu šeit ir maz, jo vienmēr jau var paslēpties aiz tā ekonomiskā iemesla. Patiesībā mūsu ir ļoti daudz, nevaru saskaitīt šejienes homoseksuālo tautiešu simtus. Bet viņi atpakaļ braukt netaisās, jo Latvijā būs ārpus likuma. Un otra lieta – laimīgs cilvēks Latvija bieži vien nav vērtība. Un tas sāp. Jautājums ir par gan heteroseksuāliem, gan homoseksuāliem pāriem, kas, pieņemot partnerattiecību likumu, varētu būt nodrošinātāki un brīvāki. Ja tā laime būtu uz kāda cita rēķina, tad tas ir citādi, bet tas taču nav ne uz viena rēķina!
Latvija man ir ļoti mīļa un būs vismīļākā pasaulē līdz pat manai nāves stundai. Bet arī Anglijai esmu ļoti pateicīgs, ka ļauj man šeit dzīvot un strādāt.”
