Vai tu mirkšķini? Pārdomas par ātrumu, policiju un radariem 0
Gara darbdiena. Lai piecas stundas kopā ar Māri Saukānu klātienē runātu ar avīzes lasītājiem par dzīvi un “Dakaru” (lasiet rītdienas avīzē) mums, rīdziniekiem, tik tālajā pilsētiņā, apmēram tikpat daudz jāpavada vienatnē un pie stūres.
Par ko domas ceļā? Protams, par ātrumu, savu un citu, to pašu ceļu braucošo izvēlētu, par policiju un radariem. Par to, ko tad viss Rīgā tik skaļais jandāliņš devis vienai no Latvijas maģistrālēm, tādām klusām vietiņām kā Mežmuiža, Vireši, Līzespasts.
Vispirms Rīga
Te visi jau pieraduši, ka radari ir. Ka likti, aizmirstot policijas nesenos solījumus, tie tiek arī visdažādākajās, nevienā oficiālā kartē neiezīmētās vietās. Viena tāda nu jau nedēļu ir Daugavgrīvas ielā kādu kilometru pirms Dzegužkalna, metrus 200 no krustojuma ar Ūdens ielu, kurā taisni drīkst braukt tikai no otrās, kreisās joslas. Un pirmo reizi es gluži vai gavilēju, es slavēju uzraugus, jo te nu tiešām bija viens īstens, hronisks agresivitātes un bezkaunības perēklis. Lojāli pilsoņi laikus ieņem vajadzīgo joslu, par viņiem “gudrākie” bliež garām pa labo pusi ar vismaz 80, iespējams, 100 km/h, pāri gājēju pārejai, kuras pārskatāmību tie, kreisie, aizseguši, tad gāžas pa kreisi, virsū rātnajiem… Drošas distances? Ha. Centimetri, ne vajadzīgie metri. Ko tur stāstīt, paši zināt, cik nervu un vajadzīgā sirdsmiera mēs šādi zaudējam.
Labs radars. Situācija nu citāda. Būtu visi tikai šādās vietās, “par” balsotu absolūts kolēģu vairākums. Un vēl labāks efekts būtu (drošībai, ne soda naudas bilancei), ja 200 metrus iepriekš stāvētu liela, spilgta brīdinājuma zīme.
A2 – līdz Siguldai
Bez īpašām pārmaiņām. Trešdaļa pārlieku piesardzīgo jeb rātno, kuri no atļautajiem 90 nometuši vēl piecīti. Četrjoslu plašumos tie nevienam netraucē. Vēl procenti 50 tādu, kas joprojām brauc «plus pieci lati». Tātad ap 105 km/h. Un daži, kuri uzspļauj visam un visiem, līdz limitam “atmet” tikai fotoradaru kartē iezīmētajās divās vietās. Radars tiešām vienā no tām ir, par ko laicīgi informē arī mana telefona “waze.com”. Jāsaka, arī skrējēji šajos ceļa apstākļos ne sevi, ne citus īpaši neapdraud. Vien kaitina mazliet un vienu otru izprovocē sliktam piemēram sekot.
A2 – no Siguldas līdz Ieriķiem
Te šodien “advansētos” (ar GPS kartēm un “vazēm” bruņotos, un tādi, izskatās, ir lielākā daļa ātro) gaida pārsteigums. Mans brīdinošais aparātiņš tuvākajos 25 kilometros ir pilns ar zilām cepurēm. Kas tie par brīnumiem? Supertehnikas meli? Nē. Viss ir ļoti vienkārši. Vietējie poliči (Cēsu grupa, šķiet?), laikam jau bez fototehnikas atstāti, strādā ar vecajām, labajām metodēm. Trasē ir divi trafarēti auto, kuri netiek slēpti un atrodas kustībā. Tātad viņu esamību “vazeri” ziņo viens otram nevis vienā, bet vairākās vietās – kur nu kuram gadījies kontroli pamanīt. Piedevām ik pa brīdim tev mirkšķina pretī braucošie. Un efekts ir lielisks. Ir rātna plūsma (ātrums ap 90 km/h), kuru nu nekā šeit nevarētu izveidot daži paslēpti radari. Gandrīz bez atkāpēm, pat no Rīgas rajonā ievēroto superzeļļu puses.
Nav jācīnās pret individuālām tehniskām ierīcēm (kā Francijā), nav jāmuld par to, ka mirkšķināt nedrīkstot. Drīkst. Ja kāds policists domā citādi, rādiet viņam noteikumu grāmatiņu (vai jums tāda auto lādītē ir?), 185. punktu.
“Lai pievērstu citu ceļu satiksmes dalībnieku uzmanību, ar lukturu gaismām drīkst signalizēt šādi: 185.1. – diennakts gaišajā laikā – ar īslaicīgu tālās gaismas lukturu ieslēgšanu; 185.2. – diennakts tumšajā laikā – ar vairākkārtēju īslaicīgu (tuvā gaisma – tālā gaisma) lukturu pārslēgšanu, ja netiek apžilbināti citi transportlīdzekļu vadītāji.”
Un nekā un nemaz noteikumos nav limitēti iemesli, kuru dēļ un kam es gribu šo uzmanību pievērst. Man mirkšķina (arī Anglijā un Spānijā, starp citu, to dara). Es mirkšķinu. Gan ne vienmēr. Ja policijas postenis, manuprāt, izlikts vienīgi ar mērķi pieķert un sodīt – noteikti.
A2 – no Cēsīm līdz Apei
Pustuksnesis. Klusē “vaze” un radaru detektori. Nav mirkšķināšanas, jo nav jau par ko brīdināt. Kontroles vietā paškontrole. Ja tāda tev ir. Kopumā – arī šādā superdemokrātijā nemaz tik traki neiet. Turpceļā vēl gaišs, un pamata izvēle ir – smagajiem viss, ko ierobežotāji un tahogrāfi ļauj (dažam izdodas pat tonnas 40 pārvietot ar 100 km/h), vieglajiem tie paši 105, kas četrās joslās pirms Siguldas. Šajā relatīvi šaurajā takā ar daudzviet baigi dziļajām garenrisām tas nemaz nav maz. Rets grib vēl vairāk adrenalīna.
Vispār – cilvēki (arī pie stūres) lielākoties ir visai saprātīgas būtnes. Pat bez uzmācīgas un piekasīgas kontroles atpakaļceļa rietā (skaistā, nudien!) un tumsā vidējais ātrums ir nokrities tuvu limitam (izlēcienu maz – simt kilometros viens idiots). Rīgas tuvumā, plūsmai kļūstot blīvākai, tas vairs nepārsniedz 80 km/h. Varbūt policija nemaz nav vajadzīga?
Labi. Nesasteigsim. Tāda kontrole kā radars Daugavgrīvas ielā (re – stāv joprojām arī tumsiņā) vai Cēsu puses kustīgās ekipāžas ir derīga. Lai visiem labs vakars!
