Vai trešais tēva dēls atnāks? 0
Janvāris ir laiks, kad, tā vien šķiet, Vecrīgā vēl gaisā jaušama barikāžu laika ugunskuru smarža un rodas vēlme pārdomāt, kas šajos nedaudz vairāk nekā 20 gados ir noticis – ar mums pašiem, ar mūsu attieksmi pret savu valsti, ar Eiropu, kurā toreiz tik ļoti alkām atgriezties.
Ja runājam par Veco pasauli, jāteic, tā šobrīd visvairāk atgādina latviešu pasaku trešo tēva dēlu, kurš savu laimes meklējumu laikā nonācis kārtējās liktenīgajās krustcelēs un viņam tagad jāizšķiras, cik ļoti sevi pārvarēt, lai nenonāktu dusmīgā lāča vai briesmīgā pūķa ķetnās. Pēdējā laikā redzams, ka Eiropa nostājusies uz aizvien ciešākas finansiālās un saimnieciskās centralizācijas ceļa, lai vismaz kaut cik apārstētu fundamentālo “dzemdību traumu”, kas tās monetāro savienību kā izteikti politisku projektu pavadījusi kopš tā nākšanas pasaulē pirms desmit gadiem.
“Eiro izgudroja ļaudis, kuri uzskatīja, ka politiskais simbolisms var kļūt par realitāti,” skaudri, bet precīzi izsakās kāds lasītājs laikraksta “The New York Times” forumā.
Vāciešiem stingrāka morāle?
“Vienotā Eiropa atrodas ārkārtīgi bīstamā situācijā. Nekad tik daudz valstu nav tiekušās tai pievienoties un nekad agrāk tās izjukšanas risks nav bijis tik liels,” pagājušā gala nogalē īsi pirms ES līderu vēsturiskās 9. decembra sanāksmes izteicās Francijas prezidents Nikolā Sarkozī.
Tomēr ne jau saimnieciskajās problēmās un prāvā budžeta deficītā iestigusī hedonistiskā Francija šobrīd ir Eiropas vilcējs, bet gan prātīgā un čaklā Vācija – šobrīd spēcīgākā un stabilākā Vecā kontinenta ekonomika. Pārējai Eiropai gan tas nozīmē nepieciešamību ievērot vāciešu noteiktos principus un noteikumus, kuru būtību var izteikt vienā vairākumam labklājībā izlutināto eiropiešu absolūti nepatīkamā vārdā – taupība.
Pagājušā gada nogalē visaugstākajā līmenī apspriestais ES valstu budžeta (drīzāk gan – šo valstu finanšu “savaldīšanas” – budžeta deficīti ir 21 no 27 ES dalībvalstīm) pakts tām visām paredz skaudrus disciplīnas pasākumus un sankcijas, tos neievērojot. Eiropas ierēdņi vēlētos, lai Eiropas Komisijai būtu piešķirtas tiesības automātiski sodīt valstis, kuru budžeta deficīts pārsniegtu noteiktu robežu, – kaut nedaudz to pārkāpjot, jau pastāvētu iespēja tikt izslēgtām no ES.
Lēmums par nogrēkojušās avs sodīšanu vai apžēlošanu varētu tikt automātiski iekļauts kārtējās ES līderu sanāksmes darba kārtībā. Tā pieņemšanai gan būtu vajadzīgas vismaz divas trešdaļas balsu.
Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī izteikuši cerību, ka pilnīgai skaidrībai par “budžeta paktu” jātop līdz martam. Taču jau šobrīd skaidrs, ka viegli nebūs – Vācijas “diktāts” daudziem ir pārāk nepatīkams, dažus pat mudinot atsākt runas par “ceturtā reiha” atdzimšanu.
Jau pieminētajā “The New York Times” forumā kāds lasītājs raksta: “Saistībā ar vispārējās taupības politiku Eiropā visskumjākais ir vāciešu izlikšanās, it kā viņiem būtu stingrāka morāle nekā citiem.”
Neatkarība vai eiro
Jau šobrīd skaidrs, ka vienošanās būs iespējama labi ja 23 ES dalībvalstu vidū (ES pavisam ir 27 valstis, 17 no tām – eirozonā), turklāt katrai vēl ir iespēja pēdējā brīdī atteikties. Apvienotās Karalistes premjers Deivids Kamerons jau ir pateicis paktam stingru “nē” – tā ietvaros paredzētā finanšu darījumu nodokļa dēļ, kas izputinātu Londonas Sitiju (ES no šā nodokļa vajadzētu ienākt 57 miljardiem eiro gadā un 80% no šīs summas nāktu no britu bankām), uzverot, ka tam vajadzētu būt globālam nodoklim. Autoritatīvais “The Wall Street Journal” gan jau norādījis, ka Kamerona centieni šādi aizstāvēt britu nacionālās intereses visdrīzāk var arī nevainagoties panākumiem, jo ES gatavojot tādus šā nodokļa ieviešanas mehānismus, kurus var īstenot, arī neievērojot britu veto.
Pret šo nodokli jau stingri iebildusi arī Dānija, kas šomēnes kļuva par Eiropas Savienības prezidējošo valsti. Pret iecerētajām reformām iestājusies arī Zviedrija, uzsverot, ka neiestāsies “budžeta paktā” ar tiem pašiem nosacījumiem, ar kuriem 17 eirozonas dalībvalstis.
Savu nacionālo interešu aizstāvībā aizvien bijusi aktīva arī Čehija, kuras prezidents, pazīstamais eiroskeptiķis Vāclavs Klauss “The Wall Street Journal” pirms kāda laika rakstīja: “Tādi kā es ļoti ātri saprata, ka vienotās Eiropas valūtas ideja ir bīstams projekts, kas saistīsies ar lielām problēmām vai arī novedīs pie nedemokrātiskas Eiropas centralizācijas.”
Latvija, Lietuva, Polija, Rumānija un Bulgārija gan jau izteikušas gatavību pievienoties “stiprāko klubam”, taču nav skaidrs, cik šis lēmums katrā valstī izdiskutēts un saskan ar sabiedrības viedokli. Par to liecina protesta mītiņš, kas pērn norisēja Varšavā, atceroties karastāvokļa ieviešanu Polijā pirms 30 gadiem. “Mēs vēlamies neatkarību, nevis eiro,” skandēja demonstranti, saskatot līdzību starp tā laika notikumiem un šābrīža centralizāciju ES.
Dažādu valstu politologi ik pa laikam pauž viedokli, ka ES vairs nepastāv nacionālas valstis atbilstoši to sākotnējai suverenitātes definīcijai un monopolam likuma varas īstenošanā. Par to jau 2009. gadā Alpbahas forumā Tirolē izteicās austriešu sociologs Manfreds Prišings. Tostarp, kā savā intervijā žurnālā “Rīgas Laiks”, runājot par Alana Milvārda, Džordža Brenena un Federiko Romēro 90. gadu sākumā klajā nākušo klasisko grāmatu “Eiropas nacionālo valstu glābšana” (The European Rescue of the Nation State), uzsver izcilais bulgāru izcelsmes sociologs un politologs Ivans Krastevs: “Sākumā visi tie pasaules šūmaņi un adenaureri nebija nekādi Eiropas federālisti, bet gan tipiski nacionālie politiķi, kuri saprata, ka kara rezultātā daļa no nacionālo valstu leģitimitātes ir zudusi. Viņiem Eiropas integrācija bija veids, kā saglabāt nacionālo valsti. Kad viņi runāja par Eiropu, viņi turēja prātā savas nacionālās intereses.”
Bet kādā virzienā tad šobrīd dodas Eiropa – vai tiešām uz Viseiropas pārvaldi, Viseiropas noteikumiem un Viseiropas izpildvaru? Kāda tādā gadījumā paliks nacionālo valstu loma un vieta? Cik reāli, ka monstrozā jēdziena “padomju cilvēks” vietā varētu stāties jēdziens “Viseiropas cilvēks” un vai no tā būtu jābaidās? Vai mazām valstīm vispār ir iespēja saglabāties un nepazust globālajā tautu katlā?
Meklējot atbildes uz šiem sarežģītajiem, taču būtiskajiem jautājumiem, tikos ar vairākiem atzītiem dažādu jomu profesionāļiem un ekspertiem.
Eiropa – pasaules nākotne vai izņēmums
– Mēs pašlaik atrodamies lielajā Eiropas kuģī un šūpojamies līdzi visām tā svārstībām pasaules okeānā, – teic Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.
– Lai gan Eiropa ir nāciju valsts dzimtene, pēdējo gadu desmitu laikā tā kaut kādā mērā virzās pretējā virzienā. Jau pieminētais Alans Milvārds bija pārliecināts, ka Eiropas integrācija pēc būtības bija nepieciešama arī tāpēc, lai glābtu nāciju valsti no pašas nāciju valsts, lai Eiropā nekad vairs nevarētu izveidoties konflikti, kas novestu pie tik postošām sekām kā 30. gadu beigās. Eiropas projekts sākās kā visveiksmīgākais konfliktu novēršanas projekts cilvēces vēsturē, tikai ar laiku tas kļuva par labklājības projektu. Šis uzsākums nekad netiks pilnībā pabeigts, taču nacionālās valstis nebeigs pastāvēt, jo šo mentalitāti uztur spēkā arī jaunie lielie spēlētāji pasaules politikā – Ķīna, Indija, Krievija.
Savukārt bulgāru sociologs Ivans Krastevs jau minētajā intervijā “Rīgas Laikā” teic – Eiropa zināmā mērā ir sākusi justies izolēta, jo “mēs (ar savu federālismu. – Red.) ticējām, ka esam universāls modelis, pasaules nākotne. Taču tagad skatāmies apkārt un redzam, ka pārējie rīkojas pavisam citādi.” Tad rodas jautājums – “vai mēs esam nākotne, galvenā pasaule tendence vai arī izņēmums?”
Andris Sprūds īsti nepiekrīt, ka nākotnē Eiropā varētu būt stāsts par “divu (vai vairāku) ātrumu” attīstību. Pēc viņa domām, drīzāk būs valstis, kas izvēlēsies iet pašas ar savu ātrumu, būs dažādu veidu apvienības ES ietvaros.
– Ekonomiskā centralizācija ES šobrīd aizgājusi ļoti tālu, taču politiskajā līmenī būs ļoti grūti panākama. Arī Latvija šo gadu laikā ir zaudējusi daļu suverenitātes, taču pretējā gadījumā mēs būtu ļoti ievainojami attiecībās ar globālo vidi – īpaši Krieviju. Šobrīd galvenais veids, kā izpausties nacionālo valstu suverenitātei, ir valodas un kultūras jautājumi, jo šajos aspektos tās nekad nezaudēs savu nozīmi.
– Manuprāt, visu Eiropas valstu interesēs ir lielāka ES centralizācija, taču te būs jāmeklē jauni ceļi un risinājumi. Zinu, ka šis viedoklis daudzu cilvēku redzējumā nav populārs, taču arī vēsturiski Eiropa spēja būt stipra un dinamiska, kad bija vienota (Svētās Romas impērija utt.).
Eiropas Savienotās Valstis manās ausīs neskan kā bubulis vai lamuvārds, bet kā gudra iespēja, no kuras atkarīga Eiropas nākotne. Domāju, ka var pienākt brīdis, kad tā paliks vienīgā iespēja ne tikai kopīgās – Eiropas –, bet arī atsevišķo – nacionālo valstu – identitātes saglabāšanai, – uzskata mācītājs Juris Rubenis.
Ceļā uz Eiropas identitāti?
Vai līdz ar plašajām ceļošanas iespējām drīz nebūs tā, ka Eiropas pilsoņiem būs vairākas lojalitātes un identitātes dažādos līmeņos? Turklāt, vai nav tā, ka, piemēram, Vācijai ar tās milzīgo potenciālu šajā situācijā ir vairāk iespēju saglabāt savu vācisko identitāti nekā, piemēram, Latvijai ar tās ierobežotajiem resursiem un iespējām ietekmēt politiku Viseiropas līmenī?
– Es domāju un ceru, ka eiropieša identitātei nav jābūt pretrunā ar latvieša, zviedra vai nīderlandieša identitāti. Var pienākt brīdis, kad cilvēkiem liksies dīvaini, atceroties, ka reiz eiropieši nevēlējās dziļāk sadarboties, jo baidījās, ka viens otru kulturāli nomāks. Jāatceras, ka nacionālā identitāte ir atkarīga no pašas nācijas pašapziņas un radošuma, nevis tikai no juridiski politiskiem nosacījumiem, – uzsver Juris Rubenis.
– Protams, skaitliski lielām nācijām ir lielāka brīvība variēt ar nacionālo identitāti. Tāpēc mūsu gadījumā ir tik svarīgs jautājums par kultūras dziļumu, par tās vērtību uzņemšanu un saprašanu. Tas ir maz pētīts – bet latviešiem ir izteikta asimilizācijas psihologija. Viena daļa no mums viegli pakļaujas, pāriet citās kultūrās un asimilizējas, – uzskata socioloģijas doktore Dagmāra Beitnere.
– Panākumi ir vismaz tajā, ka pēdējo 60 gadu laikā Eiropas nācijām ir zudusi savstarpējās apdraudētības sajūta, tās vietā radot apziņu, ka savstarpēji jāpalīdz. Taču nevar noliegt, ka šobrīd daudziem eiropiešiem ir vairākas lojalitātes vai identitātes, un nedomāju, ka Eiropas identitāte to vidū būtu pirmajā vietā, – atbild Andris Sprūds, atzīstot, ka krīzes ietekmē vai visas valstis ir kļuvušas “vairāk nacionālas”, domājot par savu labumu.
Vāji, bet “stipro klubā”?
Bet cik prātīgi Latvijai par katru cenu censties iestāties prestižajā “stiprāko klubā”, kā to savā Jaungada runā uzsvēra Valsts prezidents Andris Bērziņš?
– Jautājums ir par to, ko īsti gribam. Ja vēlamies dzīvot pārtikušā stabilā valstī, mums nebūtu par katru cenu kā mērķis jāizvirza eiro, jo tas pats par sevi šo problēmu neatrisinās. Ja runājam par suverenitāti, Latvija jau tagad ir ļoti atkarīga no ES, un lats ir viens no retajiem valstiskajiem simboliem, par ko vismaz 15 procentu robežās esam noteicēji. Igauņi jau tagad jūt, ka pāreja uz eiro bija vēl viens liels solis uz atkarību no tā, kas notiek ES. Turklāt neuzskatu, ka Igaunija iestājās eirozonā dabiskā ceļā, izpildot visus kritērijus. Tā izmantoja mirkli, kad bija zema inflācija, ielecot eirovilcienā. Katrā ziņā viņiem atpakaļceļa vairs nav, taču mums vēl ir tāda ekskluzīva iespēja – pasēdēt malā un paskatīties, kas notiek. Mazo valstu priekšrocības tieši slēpjas to saimnieciskajā elastībā un radošumā, – uzskata ekonomists un finansists Jānis Ogsts.
Politologs Andris Sprūds teic, ka jau šobrīd ES varot saskatīt vairākas integrācijas apvienības: eirozonas attīstītās valstis (tādas kā Vācija, Francija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga); eirozonas atpalikušās valstis (Grieķija, Spānija, Portugāle, Itālija); valstis, kuras nav eirozonā un daža – arī ES (Zviedrija, Norvēģija, Dānija). – Līdz šim esam daudz runājuši par to, ka vēlamies sekot Skandināvijas valstu modelim, tad, lūk, piemērs, ar ko mēs varētu būt kopā, – teic politologs. Šobrīd Latvija atrodas visai raibā kompānijā – ar Lietuvu, Bulgāriju, Rumāniju, Ungāriju, Čehiju, Poliju. – Pēdējās divas valstis ir pazīstamas ar savu kritisko attieksmi pret eiro, taču ne sava ekonomiskā vājuma, bet gan stipruma dēļ, – uzsver Andris Sprūds.
Uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs uzskata, ka “stipro valstu” klubs šobrīd Eiropā patiesībā jāmeklē ārpus eirozonas – tās ir valstis ar savu naudas politiku, ar kuru tās var koriģēt globālās finanšu plūsmas iespaidu.
– Tas, ka mēs iestājamies “stipro klubā”, nenozīmē, ka automātiski kļūstam spēcīgi, – viņš teic. – Ja paši esam vāji, var rasties situācija, kad uz mums vēl aktīvāk gāzīsies “stipro kluba” preces.
Jau tagad Eiropā ir skaidri redzams nodalījums: centrs – spēcīgās valstis – un perifērija – pārējās zemes, no kurām daļa atrodas bankrota situācijā vai arī tuvu tam. Iestāšanās “stiprāko klubā” novedīs pie mūžīga Latvijas otršķirīga stāvokļa, un nav metožu, kā to atrisināt, – pārliecināts Jānis Ošlejs.
Kā šādā situācijā viņš pats justos kā uzņēmējs, kura uzņēmumā šobrīd strādā vairāk nekā simt cilvēku?
– Man, pirmkārt, nepieciešams, lai Latvija būtu ekonomiski sekmīga. Sola, ka līdz ar eiro būs iespējams saņemt kredītus ar zemākām procentu likmēm vai arī, ka nebūs jāmaksā par valūtas konvertāciju. Taču, ja Latvija paliek mūžīgā stagnācijā, neredzu jēgu arī no tā.
Taču pārmaiņu priekšā stāv arī turīgie eiropieši. Pēdējā laikā daudz runā par to, ka ir pienākušas beigas pēckara gados cītīgi kaldinātajam labklājības valsts modelim. Andris Sprūds teic – līdz ar plašajām sociālajām garantijām, sabiedrības novecošanos tas Eiropai kļuvis finansiāli par smagu, turklāt arī saimnieciski spēcīgā Vācija, pat raujoties uz pusēm, nekādi nespētu nodrošināt labklājību visai Eiropai.
Eiropā šobrīd ir mainījies varas centrs – līdz šim līdzsvars Vecajā kontinentā balstījās galvenokārt uz Francijas politisko un Vācijas ekonomisko līderību, bet tagad Vācijā ir sakoncentrējušies abi šie varas centri. Tieši tāpēc uz Vāciju daudzi Eiropā šobrīd lūkojas ar cerībām un arī lielām bažām. Tajā pašā jau pieminētajā “The New York Times” forumā kāds slovāks raksta: “Tie, kuri cenšas uzspiest citām Eiropas valstīm vācu dzīvesveidu, neņem vērā vienu svarīgu lietu: citu valstu pilsoņi nepiedalās vācu vēlēšanās.”
Saskatīt pasauli kopsakarībās
Savukārt Latvijā nereti dzird pārspriedumus, ka tā savu neatkarību jau daļēji esot zaudējusi, pārmaiņus uzsverot gan ekonomisko, gan politisko aspektu. Vai, šādi runājot, nenoniecinām paši sevi?
– Pasaules procesi vienā ziņā vājina nacionālo valsti, jo ekonomiski un politiski valstis ir nonākušas arvien ciešākā savstarpējā atkarībā. Taču – tas ir jāierauga un nav jāmaldās atziņās, ka Latvija zaudējusi neatkarību. Tā var runāt vien cilvēks, kuram zema pašapziņa. Domājot par savu valsti, ir vienlaikus jāredz apkārtējā pasaule kopsakarībās. Un te nonākam pie mūsu, latviešu, politiskā brieduma izvērtēšanas. Cik mūsu vidū ir politiķu, kuri pēc neatkarības atjaunošanas, beidzot politisko karjeru, ir tikpat turīgi, cik bijuši pirms tās? Tas nav jautājums par kāda cita cilvēka turību, bet gan par vērtībām un morāli.
1918. gadā, kad dzima Latvijas valsts, Satversmē saprastā Latvijas tauta pašsaprotami bija latviešu tauta. Šodien šo jēdzienu izstiepj kā visas tautas, kas dzīvo Latvijā. Taču toreiz nacionālās minoritātes bija citā proporcijā attiecībā pret valsts nāciju. Šodien mums tas jāpierāda un jāatgādina, un kultūra ir nepārtraukts atgādināšanas process, – pārliecināta Dagmāra Beitnere.
– Latviešiem raksturīga trausla valstiskās identitātes apziņa. Iespējams, iemesls tam meklējams apstāklī, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar mūsu vēsturisko vai sociālo atmiņu – īpaši runājot par neseno pagātni. Latviju bieži salīdzina ar ES un, man liekas, ka līdzība saskatāma arī šādā aspektā: no ES visi prasa, lai tikai drukā naudu, bet neviens nav gatavs par to mirt. Latvijas gadījumā kļūda ir pļāpīgā mīkstčaulība, nonievājot savu valsti. Taču cilvēki arī paši ir atbildīgi par savu valsti – ne vien to lamājot un no tās prasot, bet arī par to iestājoties un aizstāvot, – uzskata Latvijas Universitātes socioloģijas profesors Tālis Tisenkopfs.
– Nācija var sevi restartēt, atjaunot, ja tā spēj no sava vidus izaudzināt profesionālus politiķus – valstiski domājošus cilvēkus. Tas ir īpašs talants un mazliet vairāk. Tie ir cilvēki, kuri spēj būt kā Daba – altruistiski, – teic Dagmāra Beitnere.
Ko Latvijas iedzīvotāji domā par ES • Vairākums aptaujāto (67%) atzina, ka ikdienā nejūtas kā ES pilsoņi. • Jautāti par ES ietekmi uz viņu dzīvi, par lielu to atzina 31%. • Vaicāti, kādas emocijas izraisa ES karogs, 66% atbildēja, ka tas viņos neizraisa nekādas emocijas. Pozitīvas emocijas tika atzītas biežāk (26%) nekā negatīvas (5%). • Lūgti izvērtēt, vai no Latvijas dalības ES vairāk iegūts vai zaudēts, aptaujas dalībnieki biežāk norādīja, ka vairāk ir zaudēts – 32%. To, ka ieguvumu ir vairāk, minēja 15%, bet 29% norādīja uz vienlīdz lieliem ieguvumiem un zaudējumiem. Avots: politikas centra “EuroCivitas” ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā atbalstu un sadarbībā ar Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS 2011. gada februārī veiktais pētījums par Latvijas iedzīvotāju attieksmēm un identitātēm, kas skar Eiropas Savienības pilsonību. |
Kas tuvākajos gadu desmitos var visvairāk apdraudēt pasaules ekonomiku?
Gatavojoties Davosas forumam, kas notiks janvāra beigās, Pasaules Ekonomikas foruma (World Economic Forum) 469 eksperti, izanalizējot 50 globālus riskus piecās kategorijās (ekonomiskajā, sociālajā, ģeopolitiskajā, tehnoloģiskajā un apkārtējās vides aspektā), secināja, ka pēc ietekmes visbīstamākā būtu sistēmisko finanšu institūciju un valūtas sistēmu krišana. Pēc tam sekoja ūdens un pārtikas trūkums pasaulē un tikai pēc tam – valstu tieksme dzīvot pāri saviem līdzekļiem un izejvielu un pārtikas produktu cenu kāpums.
