Atis Klimovičs: Atradums Tilžā. Dīvaini neieinteresēta attieksme pret mūsu neseno, taču tik nozīmīgo vēsturi 19
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divpadsmit kritušo vai arī čekistu rokās nonākušo un tad nogalināto nacionālo partizānu mirstīgās atliekas – tik apjomīgs pavisam nesen izrādījies atradums Ziemeļlatgalē – Tilžā. Par to rakstīju “Latvijas Avīzē” 23. jūlija numurā publikācijā “Nozīmīgs atradums Tilžā”.
Patiesi nebijis atklājums, turklāt pirmo reizi cīnītāji par neatkarīgu Latvijas valsti tikuši celti no aizmirstības saskaņā ar visām augstajām profesionālu arheoloģisko izrakumu prasībām.
Lai saprastu ekspedīcijas vērienu, salīdzinājumam varētu minēt lielvalsti Krieviju – tur tas aptuveni līdzinātos vesela bojāgājuša bataljona atrašanai.
Varētu domāt, ka Tilžā notikusī bijusi liela un labi finansēta ekspedīcija, taču nē. Arī šoreiz jau gluži ierasti tas bijis tikai dažu vēsturnieku domubiedru veikums.
Paradoksāli – vēl labā atmiņā Valsts prezidenta Egila Levita paustā interese par bruņoto pretošanos kustību, par atbalstu tās izpētei.
Atmiņā vēl Covid-19 pandēmijas ierobežojumu diktētā, “Zoom” platformā pavasarī notikusī prezidenta rosinātā diskusija, taču redzams, ka nekas nemainās.
Jau pērn uz Viļaku devās neliela ekspedīcija pazīstamā nacionālo partizānu cīņu pētnieka Zigmāra Turčinska vadībā, un tagad viss norisinājies tieši tāpat.
Četri entuziasti vēsturnieki un kritušo cīnītāju meklētāji izcēluši no tumsas divpadsmit partizānus, kam tagad beidzot beigsies viņu karš. Cerams, ka pirms vēl šie karotāji tiks apbedīti, atradīsies arī finansējums viņu identificēšanai.
Tas ir iespējams ar dažādām metodēm un tagad, kad publiski zināms par Tilžas atradumu, sarosīsies viena otra ietekmīga persona, tajā skaitā valsts galva un viņa administrācija.
Tā patiesībā pat ir goda lieta, lai būtu redzams, ka 2. marta pasludināšana par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu tikusi nopietni domāta.
(Atgādināšu, ka Saeima pieņēmusi un š. g. 3. jūlijā spēkā stājās likuma grozījumi, kas nosaka vairākas jaunas atceres dienas, tajā skaitā 2. martu kā Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu un 17. martu kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu.)
Pēc Tilžas sekmīgās ekspedīcijas vadītāja Zigmāra Turčinska teiktā, Latvijas zeme krustām šķērsām glabā lielu skaitu nacionālo partizānu, kuru atrašanās vieta diemžēl nav zināma.
Četrdesmitajos gados faktiski katrā pagastā čekisti uz vairākām dienām vietējo iedzīvotāju apskatei izlikuši nogalinātos partizānus, tad slepus aizveduši aprakt nezināmā vietā.
Izrēķināšanās pat jau ar mirušo pretinieku apliecinājusi milzīgo okupācijas varas naidu pret savu pretinieku. Vietām tas ieguvis ārkārtīgi barbariskas formas.
Piemēram, Sēlijā pēc kaujas netālu no Dunavas kritušie partizāni nomesti zemē Rubenes ciemata centrā, kur viņus mēģinājuši aizdedzināt.
Savukārt Tilžā vairāki no tikko atrastajiem partizāniem apstrādāti jau pēc iemešanas bedrēs – kāda sadistiska persona, visticamāk, no čekistu izpalīgiem istrebiteļiem, viņiem ielauzusi galvaskausus.
Tā ir bijušās padomju varas Latvijai atņemtā vēsture. Tagad Tilžā daļa no tās ir atgūta. Tomēr liela daļa no tās joprojām ir noslēpta un daudz ko no tās vairs nebūs iespējams uzzināt.
Dīvaini neieinteresēta attieksme pret savu neseno, taču tik nozīmīgo vēsturi.
Aizvadītajos 30 gados atjaunotajā Latvijas valstī valdījusi izteikta nevērība pret nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem.
Kā saka Zigmārs Turčinskis, beidzamajos gados iznākušas vien pāris monogrāfijas par bruņoto pretošanos padomju okupantiem.
Tādēļ nav pārsteidzoši, ka sabiedrībā ir tik maz zināšanu par šo karu pēc kara, arī tik maza mediju izpratne un attiecīgi interese.
Arī tā ir traģiska zīme, ka tik svarīgu notikumu, par kādu dēvējama Tilžas ekspedīcija, dokumentēja tikai divi mediji – “Latvijas Avīze” un TV3.
