Vai tikai smaidošs Kariņš, Bondara iespēja, KPLV iekšējās kaislības. LA apskats 0
Cilvēks. Mīts par mūžam smaidošo Kariņu
Tas, ka jaunais valdības vadītājs Krišjānis Kariņš bieži smaida, nenozīmē, ka viņš ir ļoti mierīgs, līdzsvarots politiķis, no kura ministriem nav jābaidās.
Atcerēsimies to laiku, kad Kariņš, būdams “Jaunā laika” frakcijas priekšsēdētājs, parādīja savu stingro stāju pret toreizējo premjerministru Einaru Repši. Kariņa partijas biedre Solvita Āboltiņa savā grāmatā “Varēt” izstāstījusi epizodi, kad Kariņš kopā ar Sandru Kalnieti ieslēguši Repši frakcijas telpās un nelaiduši ārā, kamēr Repše neatteicās nolikt savas premjera pilnvaras.
Galējā variantā, kad kāds ministrs nespēs pielāgoties Kariņa iecienītajam demokrātiskajam un koleģiālajam stilam, var nākties izbaudīt to, ko savā laikā piedzīvoja Repše.
Vai, piemēram, bijusī tieslietu ministre Vineta Muižniece, kura ar savu uzvedību arī bija nokaitinājusi toreizējo “Jaunā laika” frakcijas priekšsēdētāju Kariņu, ka saņēma strupu viņa noraidījumu: mēs sarunu beidzam, paldies par uzmanību! Notikuma aculiecinieki atceras, kā Kariņš izraidījis Muižnieci pa atvērtajām durvīm.
Pēc jaunās valdības apstiprināšanas bijušais valdības vadītājs Māris Kučinskis simboliski nodeva Kariņam pilnvaras un izrādīja arī premjera darba kabinetu. Visticamāk, šurp pārcelsies ne viena vien no tām dāvanām, ko viesi no Latvijas viņam veda kā Eiropas Parlamenta deputātam.
Piemēram, kāda 9. klases liepājnieka uzzīmēts Kariņa portrets, kuru vēlāk varētu piekārt pie sienas premjeru foto galerijā kā neatkarīgās Latvijas 14. Ministru prezidenta portretu. Ne jau vienmēr valdības vadītājam būs laiks doties pusdienās, tāpēc lieti noderēs limbažnieku dāvātās medus burciņas vai zāļu tējas.
Bet to, kādu darba stilu Kariņš ieturēs, viņš pats raksturoja no Saeimas tribīnes – tas nebūs revolucionārs, bet gan būs evolucionārs.
Noslēpums. Par Bondaru baumoja…
Saeimas sēdē Artuss Kaimiņš atklāja kādu līdz šim nedzirdētu jaunumu par valdības veidošanas gaitu – viņa kolēģis no “KPV LV” Aldis Gobzems it kā mēģinājis valdības vadītāja amatam uzrunāt Mārtiņu Bondaru no “Attīstībai/Par!” (“A/P”), ņemot koalīcijā ZZS, bet atstājot ārpusē Jauno konservatīvo partiju. Kaimiņš vērsās pie “A/P” ar aicinājumu apstiprināt šo faktu.
Aptaujātie partiju līderi gandrīz visi apstiprināja, ka tādas baumas ir dzirdējuši, taču nevienam šo vēsti nebija atnesis Gobzems. Neviens arī nevarēja pateikt, kāda varētu būt tās izcelsme.
To nezināja arī Gobzems, kurš apstiprināja, ka “šāda bauma staigāja”, bet tādas esot bijušas par vēl vairākiem premjera kandidātiem. Jāatgādina, ka viens no viņiem – finansists Reinis Bērziņš – apstiprināja, ka esot uzrunāts kā bezpartijiskais premjera kandidāts.
Bondars no komentāriem atturējās, jo neviens viņam pašam to neesot piedāvājis. Politiķis gan piebilda, ka jūtoties pagodināts. Iespējams, cerības tika saistītas ar to, ka Bondaram būtu grūti atteikties no tik vilinoša piedāvājuma, kam šādā koalīcijas modelī, visticamāk, nebūtu gatava partija.
Vēl kādam deputātam šķita, ka tās ir bijušas “mazās spēlītes”, lai torpedētu valdības veidošanu, un varbūt “pēdējais salmiņš tiem”, kuri negribēja pieļaut Krišjāņa Kariņa premjerēšanu, kad saprata, ka Gobzemam neizdosies. Runa varētu būt par ietekmīgiem cilvēkiem ārpus Saeimas.
Viens JKP politiķis apstiprināja, ka “mēģinājumi mūs atstāt opozīcijā bija nepārtraukti, bet tas nenotika, jo nesmuki izskatītos”. Savukārt to, ka JKP neiešot valdībā kopā ar ZZS, “jau visa pasaule zināja – arī Aldis Gobzems”.
Mācība. “KPV LV” kaislību ugunsgrēks
Vēsture labi zina, ka “revolūcija apēd savus bērnus”. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka “KPV LV” atbalstītāji šobrīd “tiešraidē” dedzina un plēš krekliņus ar partijas simboliku, bet pati “KPV LV” frakcija faktiski ir sašķēlusies, jo viena tās daļa (5 deputāti) sevi deklarē kā opozīciju, bet otra daļa (11 deputāti) ir valdošās koalīcijas sastāvā.
Taču uzmanības centrā ir divu “KPV LV” centrālo figūru – Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema – kaislīgais konflikts. Patiesībā šīs attiecības vienmēr bijušas diezgan neparastas.
“Vienīgais blēdis, ar ko es esmu sastrādājies, esi tu,” – pirms vēlēšanām atklātībā nonākušā telefonsarunu ierakstā dzirdams, kā Kaimiņš saka Gobzemam, kurš pamācoši stāsta, ka vajagot sastrādāties ar “vecajām partijām”, lai “tiktu varā iekšā”, bet par vēlētājiem nav jāuztraucas, jo viņiem “vajag nevis pārmaiņas, bet kotleti un piedzerties”.
Tobrīd abi vēl turpināja uzstāties kā tuvākie līdzgaitnieki, lai gan apkārt jau runāja par to, ka kaut kādas nesaskaņas esot sākušās. Tostarp arī to, ka, iespējams, pats Kaimiņš esot ierakstījis un “noplūdinājis” minētās telefonsarunas, lai gan šādas rīcības motivācija īsti saprotama nekļuva.
Jau pēc vēlēšanām, sākoties valdības veidošanas sarunām, Kaimiņš vairākas reizes iebilda Gobzema iecerēm, piemēram, par ZZS līdzdalību valdībā, par bezpartijisko profesionāļu valdību, un vēlāk Gobzema virzīšanai par iekšlietu ministru.
Domstarpības kulminēja Saeimas sēdē, debatējot par Krišjāņa Kariņa valdības apstiprināšanu. Vispirms Kaimiņš no tribīnes norādīja Gobzemam, ka nav pareizi tik ļoti mīlēt varu.
Savukārt Gobzems paziņoja, ka Kaimiņš ir zaudējis viņa draudzību un tūlīt zaudēs arī tautas uzticību. Turklāt viņam esot informācija par nelikumīgu finansējumu, kuru saņēmis “KPV LV” priekšsēdētājs, par ko Gobzems esot gatavs liecināt KNAB.
Runā, ka patiesais drāmas iemesls esot atšķirīgas biznesa intereses, kas stāvot aiz abiem “KPV LV” flangiem. Bet pieviltie krekliņu dedzinātāji dzīvo savā iedomu pasaulē, ko viņiem neviens nevar liegt darīt.
Kauns. Uz tiesu kā uz maskuballi
Slavenais miljonārs Jūlijs Krūmiņš pagājšnedēļ uz tiesu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā ieradās, saģērbies kā cietumnieks jeb kā uz maskuballi. Es kā žurnālists, daudzus gadus apmeklējis dažādas tiesas sēdes, kaut ko tādu redzu pirmo reizi.
Tiesnese Ieva Andžāne to, protams, ievēroja, taču nekādu aizrādījumu neizteica, uzskatot, ka Krūmiņš nebija nepiedienīgi saģērbies un arī kārtību ievērojis. Saprotams, ka robeža, kas ir un kas nav piedienīgi, strikti nav novelkama un ir subjektīva.
Iespējams, kāds cits tiesnesis šādu miljonāra ākstīšanos uztvertu kā necieņas izrādīšanu tiesai. Manuprāt, acīmredzamās un nepārprotamās maskās uz tiesu nevajadzētu nākt.
Tad varbūt Krūmiņš vai, piemēram, es kā žurnālists uz nākamo tiesas sēdi ieradīsies saģērbies kā Ziemassvētku vecītis, skursteņslauķis, peldētājs, zobārsts, klauns, kosmonauts, Čaka ielas prostitūta vai kādas citas spilgtas profesijas, nodarbes vai lomas pārstāvis… Kas būs un kas nebūs piedienīgi?
Bet ir arī laba ziņa. Normālā sabiedrībā ākstīšanos nopietnos pasākumos uztver kritiski. Un tiesa nav nekāds pusnakts šovs ar Skuteli, bet vieta, kur tiek lemts par reāliem sodiem reāliem cilvēkiem, par viņu likteņiem. Un, kaut esi miljonārs, tomēr ne visu var nopirkt par naudu vai šampanieša pudeli.
Tiesā pēdējais vārds tomēr pieder tiesnesim. Un tiesnesis, lemjot par sodu, vērtē arī apsūdzētā attieksmi pret noziedzīgo nodarījumu un uzvedību tiesā. Un diez vai Andžāne kā viena otra cita tiesnese savā kabinetā ielaidīsies sarunās un mīklainā sarakstē uz lapiņām ar Krūmiņu.
Krimināllietu, kurā J. Krūmiņš un vēl divas personas apsūdzētas kukuļošanā un dokumentu viltošanā, tiesa turpinās izskatīt februārī.
Dīvainība. Kā pasargāt vecmāmiņu?
Liela kājāmgājēju daļa (ap 40%) satiksmes upuru statistikā neapšaubāmi ir problēma, kas prasa risinājumu. Ko dara par satiksmi atbildīgās organizācijas?
Izsludina un prezentē kārtējo “kampaņu”, kurā seniorus uz gājēju pārejām mēģina vest ar videoklipu, attēlojot viņus kā hiperaktīvus plānprātiņus. Un atkal baida ar kapu. Iedarbosies? Nez vai. Kāda te “strauja sirds”? Motoriņš jau sen ir pavājš, tas tiek stimulēts ar drapītēm un izmantots, lai mājās galīgi neierūsētu.
Un ceļi nevietā šķērsoti tiek tikai tādēļ, ka citas drošākas takas būtu daudz garākas un nez vai pa spēkam.
Vispirms vajadzētu panākt, lai Rīgas un citu pilsētu domes pievērš lielāku uzmanību satiksmes infrastruktūras sakārtošanai. Ielu (ja vien tai nav četras un vairāk joslas) drīkst pāriet jebkurā vietā, ja redzamības zonā nav apzīmētu pāreju vai krustojumu un ja nav gājēja ceļu šķērsojošu barjeru.
Tātad – ne tikai Salu tiltu un Skanstes tramvaju, bet šādas barjeras un pārejas vajag būvēt un apgaismot. Gājējiem populāras bīstamākās, pagaidām nesakārtotās vietas vajag ar policijas spēkiem klātienē pieskatīt, ar pārkāpējiem runāt, tiem palīdzēt. Galu galā dāvināt atstarotājus.
Rupja baidīšana internetā un televīzijā nelīdzēs. Un vēl – paaudzi vai divas jaunākie braucēji varētu vecmāmiņu biežāk uz veikalu vai citur pie rokas vai ar auto aizvest. Tad viņai nebūtu pār barjerām jālec…
Sagatavojuši: Māra Libeka, Ināra Egle, Māris Antonevičs, Artis Drēziņš, Atis Jansons
