Māris Niklass: Rodas iespaids, ka ebreji nav piederīgi Latvijas valstij, jo viņiem no šiem labumiem nekas netiek 121
Māris Niklass, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Augustā Saeimas Budžeta un finanšu komisijā tās priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars bija iekļāvis likumprojektu “Labas gribas atlīdzinājums Latvijas ebreju kopienai”.
Par dokumenta virzību uz Saeimas plenārsēdi balsoja septiņi tautas priekšstāvji. Pret balsoja divi Nacionālās apvienības deputāti. Tagad, 30. septembrī, par to nobalsoja arī Saeimas deputātu vairākums (par – 61, pret – 12, nebalsoja – 6).
Personīgi man izbrīnu radīja likuma anotācija. Tā vēstī: “Pēc restitūcijas beigām labumu no šiem neatdotiem īpašumiem saņēma Latvijas valsts un pašvaldības, bet ne ebreju kopiena.”
Lasot šīs rindas, rodas iespaids, ka ebreji nav piederīgi Latvijas valstij, jo viņiem no šiem labumiem nekas netiek.
Pēc šīs loģikas, latvieši varētu teikt, ka Ķuzes mantiniekiem (fabrika “Laima”) neatdoto īpašumu saldumus ēd krievi un ebreji. Bet latviešu kopiena nekādu labumu nesaņem.
Likumprojekta 1.1. pants vēstī, ka likuma mērķis atjaunot taisnīgumu un sniegt atbalstu Latvijas ebreju kopienai.
Savukārt likumprojekta 3. pants skan tā: “Izmaksājamais atlīdzinājums no valsts pamatbudžeta līdzekļiem ir 40 000 000 eiro (četrdesmit miljoni eiro), kas aprēķināts, balstoties uz 1940. gada 16. jūnijā ebreju kopienai piederējušo īpašumu, kuri netika atgūti restitūcijas laikā, kadastrālo vērtību 2018. gada 31. decembrī – 47 809 102 eiro.”
Likumprojekta 6.2. pants: “Fondam piešķirtos līdzekļus var arī izlietot sociālās un materiālās palīdzības sniegšanai tiem Latvijas teritorijā holokausta cietušajiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas.”
Viens no likumprojekta iesniedzējiem, kurš pilda Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padomes priekšsēdētāja vietnieka un 2016. gadā dibinātā Restitūcijas fonda valdes priekšsēdētāja pienākumus, Dmitrijs Krupņikovs, Saeimas budžeta komisijā nevarēja paskaidrot, cik lielas bijušas Vācijas izmaksātas kompensācijas un cik šādu saņēmēju bijuši Latvijā. Jo, kā izrādās, ebreju kopiena Latvijā nav vienota. Ir minētā padome, kuru vada Arkādijs Suharenko.
Viņš sevi pozicionē kā galveno ebreju vienotāju Latvijā, jo viņa vadītā institūcija apvienojusi vairāk nekā 20 organizācijas. Domāju, ka vadītājs nedaudz pārspīlē, jo 2010. gadā no padomes izstājās draudze “Šamir”.
Arī pirmskara Latvijā žīdu kopiena nebija vienota, reizumis viena otru centīgi apkarojot. Nav zināms, kādu kopienas daļu pārstāv Dmitrija Krupņikova brālis Grigorijs Krupņikovs, kurš savulaik no partijas “Jaunais laiks” bija ārlietu ministra kandidāts.
No šī amata bija jāatsakās, jo Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs bija konstatējis sadarbību ar VDK. Grigorijs patlaban gan dzīvo un biznesu vada Londonā. Tā vien liekas, ka likumprojekta 6.2. pants rakstīts viņam un līdzīgiem gadījumiem.
Pirmskara Latvijā dzīvoja 70 000 – 80 000 ebreju. Holokaustu pārdzīvoja aptuveni 800 cilvēku. Statistika rāda, ka šobrīd Latvijā dzīvo 8000 ebreju. Jautājums – kālab šāda starpība? Tas viss uz padomju okupācijas laikā no Krievijas un citām PSRS republikām iebraukušo rēķina.
Zinot to, ka daļa Latvijas ebreju (1% holokaustā izdzīvojošie) ir saņēmuši Vācijas kompensācijas, prasības atlīdzināt kadastrālo vērtību jau ir morālas dabas jautājums. Atgādināšu, ka LR Augstākā Padome un Saeima jau daļu īpašumu atdeva ebrejiem.
Uzmanīgu dara fakts, ka šo likumprojektu virza “Attīstība/Par”, nesaskaņojot ar koalīcijas partneriem. M. Bondara aizbildinājums – tas esot nosūtīts visiem deputātiem e-pastā. Protams, šāda rīcība neveicina uzticību likumdevējam, kas pēdējā aptaujā sasniegusi 73% ar negatīvu zīmi.
Gribu atgādināt savulaik advokāta Andra Grūtupa teikto: “Nedrīkst taisīt izņēmumus pēc etniskā principa un atdot svešu mantu tiem, kam tā nekad nav piederējusi. Balstoties uz kaut kādiem mistiskiem morāliem apsvērumiem.”
Daži likumprojekta aizstāvji atsaucas uz Terēzinas deklarāciju. Jā, ir šāds dokuments, kas tapa kādreizējā geto Čehijā 2009. gadā, sanākot 47 valstu pārstāvjiem.
Gadu vēlāk deklarāciju parakstīja 43 valstis, izņemot Krieviju, Baltkrieviju, Poliju un Maltu. Valstīm, kuras parakstīja šo dokumentu, šī vienošanās nav obligāta, bet gan labas gribas izpausme.
Tā nosaka, ka holokaustā cietušajiem īpašniekiem un to mantiniekiem pienākas atlīdzība par zaudēto mantu, ja tā zaudēta nacistiskajā vai pēckara komunistiskā režīmu laikā. (Deklarācijā nekas nav runāts par sabiedriskajām organizācijām.) Latvijas ebreji savus īpašumus zaudēja padomju okupācijas pirmajā gadā – 1940. gada vasarā.
Man visa šī epopeja vairāk atgādina – kā izņemt no kabatas aplinkus ceļā to, ko nevar iegūt likumiski.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
