Atis Klimovičs: Vai tiešām nacionālo partizānu cīņas ir tāda mīkla? 2
Latvijas pirmskara autoritārā vadītāja Kārļa Ulmaņa 1939. un 1940. gadā neizdarīto, atsakoties dot rīkojumu par valstiskuma aizstāvību, pārpārēm paveica pati nācija, kas nepārprotami noraidīja okupācijas varu, iesaistoties ilgā un asiņainā cīņā no 1944. līdz pat 1956. gadam. Situāciju, kāda izveidojās kara beigās un nākamajos gados, tolaik valdošo atmosfēru no šodienas skatpunkta ir faktiski vai neiespējami aptvert. Tieši tāpat kā starpkaru laikā neatkarīgās Latvijas apstākļos ar cerīgu skatu nākotnē izaugušās paaudzes noskaņojumu. Tomēr, šķiet, ka par galveno jeb plašās cīņas mērķi nevajadzētu rasties šaubām – tā bija vēlēšanās atjaunot demokrātisku un neatkarīgu Latvijas valsti. Pie tam viss norisinājās situācijā, kad dzimtene ir sveša karaspēka pārpilna un nepastāv savas valstiskās struktūras, kas dod rīkojumus pilsoņiem.
Vai tā nav liecība ārkārtīgi spēcīgai valstiskuma apziņai, izpratnei par saviem personīgajiem un kopējiem nācijas mērķiem, un apliecinājums, ka Latvija vispirms pastāv atsevišķi katrā no mums. Tāda bija realitāte un, palikusi bez savu politiķu rīkojumiem, latviešu tauta pati rūpējās par savu aizstāvību. Tūkstošiem bija paņēmuši rokās ieročus, bet vēl vairāk cilvēku, pakļaujot sevi pat lielākām briesmām, sniedza daudzveidīgu atbalstu meža karotājiem. Tur bija dažādi cilvēki, kuri zināmā mērā, atšķirīgas motivācijas vadīti, nonāca pretošanās kustībā. Tie bija gan bijušie aizsargi un leģionāri, gan vīri, kas nevēlējās nokļūt sarkanajā armijā, gan tādi, kas nevarēja samierināties ar domu, ka vairs netiks atjaunota neatkarīga valsts. Viņi visi kā jebkuras citas tautas karavīri kādā citā karā, protams, nedomāja vienādi, taču galvenajā bija vienisprātis, uzskatot, ka cīnās par neatkarīgas valsts atjaunošanu.
Diezin vai mūsu 1991. gadā atjaunotajā valstī saviem partizāniem veltīts pietiekami daudz uzmanības un cieņas. Drīzāk zinām par šo nozīmīgo latviešu nācijas vēstures posmu pārāk maz. Kā lai nepiemin raidījumu sabiedriskajā televīzijā, kurā tā autors it kā mēģina noskaidrot, kas tad bija šie ļaudis – varoņi, bandīti vai naivi cilvēki. Un tas 27 gadus pēc PSRS sabrukuma. TV materiālā šķietami viss izdarīts pareizi, jo skatītāja vērtējumam tiek sniegti trīs varianti, neko neuzspiežot. Interesanti, ka otrais no piedāvātajiem variantiem pilnībā saskan ar Kremļa līdz pat šim laikam deklarēto nostāju – visu triju Baltijas valstu nacionālie partizāni uzskatāmi par noziedzniekiem un bandītiem. Tā teikt – ko gan lai tur saprot, bija tur gan varonīga, gan izmisīga cīņa, gan noziegumi, gan nodevība, taču TV raidījuma nobeigumā pasniegta skaidra atziņa par šīs cīņas bezjēdzību – jo tai nav bijis politiskas vadības. Pēc vēsturnieces Ineses Dreimanes teiktā, tas bijis nožēlojami, jo varot rasties priekšstats, ka “nacionālie partizāni tādi antiņi vien bijuši”.
Redzot, kā šodien uz Stompaku purvu (lielākās partizānu cīņas vietu Latvijā) starp Balviem un Viļaku kaujas norises kārtējā gadadienā 2. martā dodas vien otra skolas bērnu klase, daži desmiti citu personu, vietējie baznīcu draudžu vadītāji, stiprina atziņa, ka daudziem Latvija vispirms sākas ar sevi. Varbūt tieši tādēļ nav skumji, ka valsts augstākās amatpersonas vēl ne reizi nav oficiāli atdevušas godu Stompakos kritušajiem Latgales partizāniem. Tomēr te gribas pieminēt Lietuvu, kur tikko, 6. oktobrī, Viļņas Antakalnes kapsētā valsts bēru ceremonijā svinīgi tika pārapbedīts Lietuvas nacionālo partizānu komandieris Ādolfs Ramanausks (Vanags).
