Vai tiešām meitene ar kājas protēzi?! 0
Par Dinu uzzinu no tā dēvētajiem biohakeriem, kuri uzlauž sevi, nevis datorus – izzina organisma bioloģiju. Un efektīvākai dzīvošanai izmanto mūsdienīgas tehnoloģijas. 26. aprīlī Rīgā notiks pirmā biohakinga konference, un tajā piedalīsies arī Rīgas Stradiņa universitātes ortozēšanas un protezēšanas studiju programmas studente Dina Grīnberga. Viņas tēma pieteikta savdabīgi: eksperimenti kā neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Pirmo reizi satiekot Dinu, esmu nedaudz samulsusi. Zinu, ka viņai pirms 11 gadiem slimības dēļ nācies pārciest kājas amputāciju, ka viņai ir protēze. Taču neesmu gaidījusi, ka jaunā sieviete būs tērpusies īsos svārkos. Parasti mūsu sabiedrībā cilvēki cenšas slēpt, ja ir kāda fiziska nepilnība. Taču Dina nāk pretī smaidīdama un veikli uzkāpj pa stāvajām kāpnēm.
Dina pārsteidz ar optimistisko pieeju dzīvei, ar vēlmi palīdzēt citiem. Nesen viņa kopā ar domubiedriem atgrieziesusies no misijas Jordānijā. Tā bija palīdzība, lai karā cietušie bēgļi, kuri ir zaudējuši kāju, atgūtu iespēju staigāt.
Pastāsti, lūdzu, kādi ir tavas dzīves eksperimenti, kas minēti biohakinga konferences programmā!
Droši vien interese par mani radās saistībā ar 3D tehnoloģijām, kas tika izmantotas, lai manai kājas protēzei izgatavotu vairogu jeb kosmētisko apvalku.
Vispirms mani uzrunāja Fricis Pirtnieks. Viņš ir pabeidzis to pašu studiju programmu, ko es, studējis ortozēšanu un protezēšanu. Fricis ir 3D dizainers, darbojas digitālo medicīnas palīgierīču projektēšanā un izgatavošanā.
Nejauši biju kļuvusi par iedvesmu Friča paziņam Dāvim Bočokam – viņš ievērojis mani ejam pa ielu un piepeši iedomājies, ka arī protēzi var padarīt par stilīgu elementu, elegantu aksesuāru. Abiem puišiem sadarbojoties, tapa protēzes kosmētiskais vairogs, izprintēts 3D tehnoloģijā. Formu veidoja individuāli, pielāgojot, lai atbilstu kājai un protēzes komponentiem. Izmantoja to pašu plastmasu, ko lieto Lego mantiņu ražošanai.
Tev bija tikai 11 gadu, kad uzzināji par onkoloģisku saslimšanu. Kā to konstatēja?
Es nokritu, kāja sāka šausmīgi sāpēt. Izrādījās, ieplīsis kauls. Uztaisīja rentgenu, pēc tam nosūtīja uz biopsiju. Tad atklājās, ka man ir kaulu vēzis – osteosarkoma.
Ārsti piedāvāja trīs dažādu veidu operāciju. Trešais variants bija kājas amputācija. Dakteri teica, ka tas ir visdrošākais, lai tiktu vaļā no audzēja. Man gribējās būt veselai, gribējās dzīvot. Es teicu: vajag amputāciju! Savos 12 gados varēju mammai pateikt, ka gribu tieši šādu operāciju.
Pirms tam man bija jāiziet sešas ķīmijterapijas, tikpat daudz arī pēc operācijas. Kopumā pa slimnīcām nodzīvoju deviņus mēnešus.
Vēlāk izlasīju, ka bērni šādām diagnozēm pielāgojoties psiholoģiski vieglāk nekā pieaugušie.
Vai viegli iemācījies staigāt ar protēzi?
Protēzes iedala četros aktivitātes līmeņos – pirmais paredzēts vien iešanai iekštelpās, bet ar augstāko līmeni var pat sportot. Par valsts līdzekļiem var atļauties tikai pirmo vai otro aktivitātes līmeni. Bet kā ar to dzīvot divpadsmitgadīgam bērnam?! Varēju paiet, bet ar grūtībām. Jutos kā iesprostota.
Turklāt protēzes čaula, kur ieliek amputācijas stumbru, bija tā veidota, ka viss balstījās vienā sēžas kaula rajonā. Šis spiediens izraisīja stipras sāpes. Tāpēc sāku staigāt ar kruķiem, šādi pārvietojos septiņus gadus.
Tagad ar jauno protēzi varu noiet divas stundas, mazliet atpūsties un atkal iet. Protēzei ir divu augstāko aktivitātes līmeņu pēda un celis. Arī jauna čaula, kas rada vien nelielu spiedienu uz sēžas kaulu.
Nav daudz cilvēku, kuri var atļauties tik modernu protēzi, tā ir labas mašīnas cenā. Es to saņēmu no Keitijas Lezervudas. Viņa ir tehniskā ortopēde no Teksasas, kura vada misijas organizāciju Designed to Live, kas jau vairākus gadus darbojas Latvijā. Misija kalpo cilvēkiem ar kustību traucējumiem, palīdz uzlabot viņu mobilitāti ar protēzēm un ortopēdiskajām ierīcēm. Vienlaikus Keitija nāk ar labo vēsti, rāda Dieva mīlestību.
Kopā ar Keitiju biji arī misijā Jordānijā. Kāds cits tavā vietā teiktu – man ir par grūtu doties tik tālu.
Kādam slimība ir traģēdija, sēž mājās un visu laiku urbjas, jautā: kāpēc ar mani tā notika. Es domāju citādi– jā, tā notika, bet Dievs neuzliek vairāk, nekā cilvēks var panest. Protams, tas nenozīmē, ka man nebija grūti.
Piedzīvoju kājas amputāciju, bet ticu, ka Dievam šajā notikumā bija savs nolūks. Lūk, Jordānijas brauciens ir tam dzīvs apliecinājums.
Mūsu misija sākās ar to, ka labdarības akcijas Zvaigzne Austrumos vadītājs Pēteris Eisāns veda dāvanas bēgļu bērniem. Jordānijā Pēteris satika kara bēgļus, kuri bija cietuši spridzināšanās, daudziem bija amputēti locekļi. Varbūt varam palīdzēt, domāja Pēteris, un uzrunāja Keitiju. Viņa piekrita doties turp misijā. Piedāvāja man, lai braucu līdzi. Piekritu uzreiz.
Visu sarunu ar Dinu Grīnbergu lasiet žurnāla 36,6 °C aprīļa numurā vai tā elektroniskajā versijā.
