Vai tiešām integrācija Latvijā nav iespējama? 0
“Latvijas Avīzes” lasītāji, zvanot uz redakciju, interesējās par politikas zinātnes doktora Andreja Berdņikova izteikumiem publikācijā “Mono iļi stereo? “(mono vai stereo – kr. val.) avīzē “Čas” 8. augustā. “Vienotas nācijas politika ir cietusi krahu,” teicis Berdņikovs. “Katrai kopienai jāiet savs ceļš. Var būt, ka tā nav pati labākā lieta, jo vienotai sabiedrībai ir savas priekšrocības, taču ko lai dara, ja tas nedarbojas?” Vai tiešām integrācija Latvijā nav iespējama, kā to secina zinātņu doktors, vaicā lasītāji.
Tā kā publikācijā Andrejs Berdņikovs pieteikts kā Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošais pētnieks, lasītāji jautā, vai viņš māca valsts augstskolas LU studentus un, ja māca, vai savu uzskatu garā. Vai tas saskan ar valsts politikas nostādnēm?
LU Sociālo un politisko pētījumu institūtu agrāk vadīja Nils Muižnieks, tagad to vada profesors, politikas zinātnes doktors Jānis Ikstens.
Direktors apstiprina, ka Andrejs Berdņikovs ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta štata darbinieks. Viņš strādā projektos, kā arī vada studentu kursa darbus un bakalaura darbus.
Jautāju prof. J. Ikstenam, kā viņš vērtē A. Berdņikova publiskos izteikumus, kas satrauc lasītājus. Profesoru tie nesatrauc. Tas, ka līdzšinējā integrācijas politika nav bijusi veiksmīga, neesot diskusiju objekts, ja sabiedrības integrāciju aplūko ne vien kā valodas apguvi, bet arī kā vērtību, uzskatu tuvināšanos, īpaši politiskajā jomā.
“Sociālo un politisko pētījumu institūts nepauž valsts viedokli,” skaidro J. Ikstens. Latvijas Universitātes pētnieku nevar uzlūkot par valsts institūcijas pārstāvi. Jo universitāte pēc sava juridiskā statusa esot atvasināta publiskā persona, kas saņem arī valsts budžeta finansējumu, taču lielākā daļa nākot no privātiem maksājumiem. Valsts viedokli paužot deputāti, valdība un ierēdņi, bet pētnieks, nebūdams ierēdnis, izsakot savu viedokli par procesiem sabiedrībā.
Būtiski, ka Andrejs Berdņikovs ir strādājis arī kā ierēdnis no 2003. līdz 2006. gadam Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā un 2011. gadā vairākus mēnešus bijis toreizējās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes padomnieks sabiedrības integrācijas jautājumos un pat Konsultatīvās padomes nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas jautājumos priekšsēdētājs. Doktora A. Berdņikova zinātniskais amats, ierēdnieciskā pieredze un darbība LU institūtā, pēc mūsu lasītāju domām, liek sagaidīt argumentētākus secinājumus.
Latvijas Universitātes devīze ir “Scientiae et Patriae” (Zinātnei un Tēvijai). Tieši to uzsvēra kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende šopavasar sarunā “LA” redakcijā, stāstot, ka ministrija iespēju robežās ar finansējumu atbalstīs jaundibināmo Sociālās atmiņas pētniecības centru, kas strādās LU Sociālo un politisko pētījumu institūta sastāvā.
LU kā valsts dibinātas publiskas personas Satversmē noteiktajos darbības mērķos un uzdevumos ir rakstīts: “LU darbojas, lai izkoptu, pētītu, saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm visu to īpašo, ko pasaules kultūrai un zinātnei ir devusi un var dot latviešu tauta – nacionālo kultūru, mākslu, valodu, literatūru, folkloru, tradīcijas – ar tās ģeogrāfiskās un vēsturiskās vides specifiku.” Kā šajā kontekstā jāsaprot pētnieka A. Berdņikova neizskaidrotie paredzējumi par sašķeltu Latvijas nākotni? Tie ir būtiski politiskas nozīmes jautājumi.
“Dažreiz, jo īpaši medijos, rodas iespaids, ka kāds grib izplatīt ideju par Latviju, kas sadalīta nacionālās grupās,” izteicās apustuliskais sūtnis Baltijas valstīs arhibīskaps Luidži Bonaci Aglonas svētkos 15. augustā. Viņš sacīja: “Latvija ir liela ģimene, dzīvs organisms, kas kā ikviena dzīva miesa piedzīvo grūtības, bet tās šūnas kopumā ir veselas un labas. Latvija ir veselīga sabiedrība. Veselīga sabiedrība nav tā, kas noteiktos savas vēstures brīžos netiek pakļauta problēmām un grūtībām. Veselīga sabiedrība ir tāda, kas, lai arī kādā brīdī cieš no slimības, rod sevī dziedinošu spēku. Latvija pagātnē ir uzvarējusi smagas kaujas un pārvarējusi lielus pārbaudījumus: tai ir visi nepieciešamie spēki, lai uzvarētu šodienas grūtības. (..) Liekas, ka Aglonas Dievmāte teiktu vēl ko: ir svarīga ekonomiskā un sociālā drošība, kuru valsts, paldies Dievam, cenšas sasniegt ar labiem panākumiem. Bet vēl svarīgāka ir saskaņa, cieņa un uzticība pilsoņu starpā.”
