Delfīni nesmaida 1
Tamlīdzīgi pētījumi veikti vēl citviet, taču pastāv arī pretējs viedoklis – delfīnterapija ir nevis īsta terapija, bet gan liela krāpšana, kas patiesu labumu sniedz vienīgi tiem, kuri no tās gūst peļņu. Arī mūsu žurnāla slejās jau iepriekš pausts viedoklis, ka delfīnterapija ir mīts, bet uzlabojumi bērna attīstībā saistīti ar saņemto pastiprināto uzmanību šajā laikā, jo ar viņu nodarbojas terapeits, klāt ir arī vecāki, kuri ikdienā tik daudz laika savai atvasei, iespējams, nevelta. Saule, ūdens, jauks laiks, mīļi un saprotoši cilvēki visapkārt – pēc uzturēšanās šādos apstākļos ikviens jutīsies labāk un būs laimīgāks.
Amerikāņu neirozinātniece Lorija Marino, kura jūras zīdītājus pētījusi vairāk nekā 25 gadus, neatlaidīgi apgalvo, ka delfīnterapijas iedarbība uz autiskiem bērniem vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem daudz neatšķiras no tās, kas gūstama, rotaļājoties ar kucēnu. Vienīgā atšķirība – par pirmo bargi jāmaksā. Maksātāji bieži vien ir cilvēki, kuri naudu nežēlo nevis tāpēc, ka būtu īpaši turīgi, bet gan tāpēc, ka vienmēr kā pie pēdējā salmiņa ķeras pie ikvienas iespējas, kas sola kaut vai nedaudz uzlabot viņu bērnu stāvokli.
Pētniece arī nepiekrīt samiernieciskajam viedoklim, ka nekāda sliktuma no saskares ar delfīniem nav, pat ja to dēvē nevis par terapiju, bet gan izklaidi un ja efekts nav zinātniski izmērāms un pierādāms, ir nenoturīgs, īslaicīgs. Sak, kas gan tur slikts, ja autisks bērns izjūt tādu prieku un emocionālu pacēlumu kā nekad agrāk savā dzīvē! Marino uzsver, ka cietēji ir gan – un tie ir delfīni (starp citu, šie dzīvnieki nesmaida – tā ir tikai ilūzija, ko rada žokļu anatomija). Sakarā ar mītu par delfīnterapijas neparasto efektu šis bizness plaukst un zeļ. Par spīti dzīvnieku aizstāvju iebildumiem, pasaulē tiek ierīkoti arvien jauni delfināriji. Dzīvnieki tajos dzīvo pastāvīgā fiziskā, garīgā un sociālā stresā, jo spiesti pielāgoties videi, kas krasi atšķiras no dabiskās. Stresa dēļ pasliktinās dzīvnieku dabiskās aizsargspējas, tie cieš no dažādām kaitēm un pāragri iet bojā. Novārgušus delfīnus īpašnieki steidz aizstāt ar jauniem, tāpēc par šīm terapijas blaknēm plašāka publika zina maz.
Pētniece arī atgādina neērto faktu, ka miermīlīgā izskata delfīni var būt agresīvi, pat ja tie dzimuši nebrīvē. Dzīvnieku zobi ir gana asi, lai vienā rāvienā uz pusēm pārkostu divmetrīgu barakudu. Bijuši gadījumi, kad dzīvnieki terapijas laikā savainojuši pacientus vai arī cilvēki teju vai noslīkuši. Agresīvos dzīvniekus paras-ti drīz vien aizvieto ar jauniem, lai neizplatītos runas par risku .
“Saprotu, ka izmisuši ļaudis arī turpmāk apmeklēs vietas, kurās organizē delfīnterapiju,” raksta Marino. “Diemžēl viņi tā arī neaptver, ka delfīni, pēc kuru palīdzības viņi tiecas, ir psihosociāli un fiziski tikpat traumēti kā viņi paši.”
Mammita: Pieredze pozitīva. Ja būs līdzekļi, tad brauksim vēl. Par progresu – grūti jau spriest, bet speciāli biju pie bērnu ārstes pirms un pēc brauciena (lai ir kāds objektīvs vērtētājs), tad nu kopējais viedoklis ir tāds, ka kognitīvā jomā ir pārmaiņas (tas atspoguļojas arī runā – ieklausās un dod “pārdomātāku” atbildi). Pirmais efekts, ko pamanīju, jau tur esot, – sāka pastiprināti mīļoties līdzīgi kā pēc reitterapijas uzsākšanas. Nesen sāka izrunāt “r” skaņu – vasarā ar logopēdu nestrādājām (vispār paņēmām brīvdienas pēc brauciena un dzīvojāmies pa dārzu).
Silja: Bijām jūlijā Nemo Odesā. Progress – sāka jau Odesā iet uz podiņa, tagad pati prasās, līdz šim nekas nespēja šo prasmi izprovocēt (4,5 g.). Uzreiz pēc atgriešanās Latvijā pati sāka šūpoties šūpolēs, iemācījās, kā jākustas, iet stabilāk, labāk skrien, un mīļums vairāk novērojams, īpaši tas bija Odesā, nāk mīļoties, dod buču, paijā. Palielinājās vēlme mācīties, nevar sagaidīt savas nodarbības pie logopēda, diemžēl runas dēļ, kāpēc braucām, gan nekas nemainās – kā nerunāja, tā nerunā, bet vēl jāpaiet laikam. Ā, speci saka, ka palikusi tāda “pieaugusi”.
(No portāla calis.lv)
