Vai tiešām bibliotēkas dod sēnalas? 2
“Mani jūsu avīze ļoti iepriecina. To gaidu kā svētkus katru otrdienu. “Kultūrzīmju” numuri man sakrāti kā notikumu liecinieki, sākot jau ar pirmo izdevuma numuru,” “KZ” raksta lasītāja Maija Vilka Gulbenes novadā.
Viņa ir viena no 61 000 lasītāju, kas vidēji izlasa vienu “KZ” numuru, kā arī viena no vidēji 128 000, kas kopā ar “Latvijas Avīzi” izlasa katrus pēdējos sešus numurus. Arī šogad “KZ” var abonēt gan kopā ar “Latvijas Avīzi”, gan atsevišķi, kā arī nopirkt – gan kopā ar “LA”, gan atsevišķi. Līdzās “Kultūras Dienai un Izklaidei” un vietnei “Satori” “KZ” ir viens no trim Kultūras ministrijas (KM) finansētajiem kultūras medijiem. Protams, tas nenozīmē, ka šai situācijai vajadzētu būt statiskai – jau šobrīd redzams, ka netrūkst jaunu, talantīgu iniciatīvu, kurām tāpat, ņemot vērā ierobežoto mediju tirgu Latvijā, pastāvēšanai būtu nepieciešams valsts atbalsts. Kāda ir kultūras izdevumu vieta Latvijas mediju telpā un, vai tiem būtu jāsniedz valsts atbalsts?
Šis jautājums bija centrā “Latvijas Avīzes” redakcijā notikušajā diskusijā, kurā pie viena galda sēdās visu trīs Kultūras ministrijas (KM) šobrīd atbalstīto izdevumu redaktori – “Latvijas Avīzes” kultūras pielikuma “Kultūrzīmes” redaktore Anita Bormane, izdevuma “Kultūras Diena un izklaide” redaktori Undīne Adamaite un Jegors Jerohomovičs un portāla “Satori” galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins –, kā arī Kultūras ministrijas un Valsts Kultūrkapitāla fonda pārstāvji Līga Buševica, Uldis Lielpēters un Sigita Kušnere, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Ilva Skulte, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs Haralds Matulis un Latvijas Bibliotēku biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks Uldis Zariņš.
– Braucot uz novadu bibliotēkām, kultūras periodiku nereti redzam labākajā gadījumā noliktu kaut kur tālākajā plauktā…
Sigita Kušnere: – Ir runāts, ka preses kioskos nepārdotie kultūras izdevumi varētu nonākt bibliotēku apmaiņas fondā un pēc tam tiktu aizvesti uz bibliotēkām. Bet tas, protams, prasa darbu, laiku un naudu. Atsevišķiem izdevumiem jau tā notiek.
– Vai “KDi” zina, cik to abonē bibliotēkās?
Jegors Jerohomovičs: – Nē, mēs zinām tikai, cik liela ir mūsu kopējā auditorija – saskaņā ar TNS datiem “KDi” tā ir 56 000 un kopā ar “Dienu” – 119 000.
– Vai Latvijas Bibliotēku biedrībai ir zināms, cik bibliotēku vispār abonē kultūras periodiku?
Uldis Zariņš: – Šādu datu konkrēti par izdevumiem nav. Krājuma komplektēšanas politiku nosaka katra bibliotēka atsevišķi. Ikviena no tām kā pašvaldības finansēta institūcija skaita katru santīmu un meklē balansu starp piedāvājumu un pieprasījumu. Protams, būtu labi, ja kultūras periodika būtu katrā bibliotēkā, bet – kas to finansēs?
U. Adamaite: – Šis ir kliedzošs fakts. Nezināju, ka aina patiesībā ir tik drūma. Kā tad mēs svinēsim Latvijas simtgadi, ja nevaram bibliotēkās nodrošināt vienu eksemplāru no lielākajiem nacionālās preses izdevumiem? Manuprāt, ir absurdi vieglprātīgi atteikties no šī mūsu senču sasnieguma un aizmirst, ka nemaz tik sen avīzes lasījām krievu un vācu valodā.
S. Kušnere: – Es, iespējams, pateikšu ļoti nepopulāru lietu – bet vai jums tiešām šķiet, ka bibliotekāri mēģina nedot kaut ko? Tieši otrādi, paskatoties kaut vai Rīgas Centrālās bibliotēkas katalogu, redzams, ka viņiem ir visas jaunās vērtīgās grāmatas. Taču – bibliotēka apkalpo mani kā klientu un iedod man to, ko es gribu. Tas, ka sabiedrības pieprasījums bieži atšķiras no tā, ko mēs gribētu, gan patiešām tā ir. Nevar teikt, ka visi grib lasīt tikai augstas raudzes literatūru un bibliotēkas tikai dod kādas sēnalas. Drīzāk ir otrādi.
Cik kvalitatīvs ir saturs, ko lasītājiem sniedz kultūras izdevumi un, pēc kādiem kritērijiem, vadoties, tas tiek veidots? Kāda visā šajā ainā ir valsts un kāda – pašu mediju atbildība?
Arī par to lasiet 31. janvārī “LA” pielikumā “Kultūrzīmes” vai arī e-izdevumā.
