Vai tehniskās apskates noteikumi ir jāmaina? 67
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par internetā iesākto parakstu vākšanu, kas rosina obligātās auto tehniskās apskates noteikt retākas, jau rakstīju pirms nedēļas. Lasītāju interese, kuru apliecina gandrīz simt komentāri un balsojuma parakstu skaita pieaugums vēl par tūkstoti, liek tematu turpināt. Šoreiz lūdzu savu viedokli izteikt vairākiem nozares profesionāļiem, īpaši prasot pavērtēt vienīgo (manuprāt) loģisko čatā izskanējušo ierosinājumu – apskašu periodiskumu piesaistīt nevis kalendāram, bet katra konkrēta auto nobraukumam.
Nozares profesionāļu viedokļi
Auto inženieru asociācijas prezidents Raitis Mazjānis: “Jo retākas obligātās apskates, jo lielāka bīstamība uz ceļiem. Kādu nieku naudiņas auto īpašnieki tā, protams, ietaupīs. Bet vai tas to vērts? Domāju – nav vis.
Nobraukums kā kritērijs? Kāds nobraukums? Kā tie 100 000, kurus jau šobrīd starp apskatēm viens otrs pamanās nobraukt, ir braukti? Turklāt laiks un rūsa jau ēd arī maz braucošus auto. Pat tos, kas neziemo uz ielas, bet tiek kondensāta pamatīgi slapināti siltās un slikti vēdinātās garāžās.”
Autoservisa “V4 Motors” vadītājs Raimonds Volonts: “Varētu jau apskašu sistēmu atvieglot, ja vien publikas noskaņojums ekonomisko problēmu dēļ nemainītos uz sliktāko pusi. Kaut kas grab? Nost jau nekrīt – pagaidīs… Kaut kas sarūsējis? Piešpaktelēsim, aizkrāsosim. Nopietns remonts pagaidīs. Riepas? Tūlīt jau pavasaris pienāks…
Šādā situācijā regulāra kontrole ir vajadzīga. Ne tikai ikgadējās apskates, bet arī biežākas pēkšņās kontroles uz ceļiem, kurām diemžēl policijai un CSDD spēka nepietiek. Piedevām esošā sistēma kaut cik sakārto arī nodokļu un soda naudu iekasēšanu – vismaz reizi gadā.”
Autoservisa SIA “Rolis vadītājs Uldis Rolis: “Ja mēs tiktu galā ar ielu un ceļu kvalitāti un satiksmes organizācijas uzlabošanu pēc būtības (nevis uzliktu šur un tur šādus un tādus stabiņus), saruna būtu citāda. Bet pašreizējā realitātē…
Zini, tie autiņi labāki un vieglāk pie veselības uzturami jau nekļūst. Protams, ja vari ieguldīt automobilī (jaunā) tuvu 100 000 un pēc gadiem trim to atkal mainīt pret jaunu, tehnisku problēmu nav. Vairumam nav. Bet jau kādā gadā piektajā… Gandrīz tāpat kā ar mobilajiem telefoniem – vairs nelādējas, jāpērk jauns…
Man nesen bija klients – “Mercedes”, 2017. gads, dīzelis. Ar visām superzaļajām uzpariktēm. saimniekam pēkšņi saka – pēc 100 km jūs vairs dzinēju iedarbināt nevarēsiet. Nobraukums tuvs 200 000 km. Manā servisā ir darbinieks, kuru biju aizsūtījis uz lielā koncerna “Bosch” organizētām (dārgām) šādu sistēmu apkopes un remonta mācībām. Mums jāvar tikt ar problēmu galā! Jā. Bet štruntīgi gāja. Detaļas grūti pieejamas, gaidām ilgi. Mersis stāv…
Kad visu diagnostikas prasīto beidzot nomainījām, apstāšanās brīdinājums nodzisa. Bet parādījās cits – NOx uzkrājējs (katalizators) esot pagalam… Jauns maksā 4000 eiro, un atkal jāgaida. Vai auto jānoraksta lūžņos.
Savlaicīgs “šrots”, protams, būtu izeja no visām kustības drošības un ekoloģiskajām problēmām. Bet ierastā pasaulīte apstātos. Tādēļ meklējam kompromisus, meklējam veidus, kā pareizi izvēlēties un uzturēt savus darba zirgus.
Retākas apskates? Varētu jau – ja finanses ļautu biežāk apmeklēt kvalificētus servisus. Tie spēj atklāt defektus, ko pats, zem auto nogūlies vai tumšā bedrē ielīdis, tu saskatīt nespēj. Bet vajadzētu. Ja ne apskatē, tad servisā kaut vai uz tā paša bremžu stenda uzbraukt. Šis taču ne tikai apstāšanās efektivitāti mēra, bet – galvenais! – imitē avārijas bremzēšanu ar visu spēku, kura ikdienas kustībā gadiem izpaliek. Un – plīst sarūsējušas metāla vai saplaisājušas gumijas caurulītes. Manā servisā tādi gadījumi ir kādi pieci gadā. Labi, ka uz stenda…
Regulāras ikgadējas obligātas apskates ir vajadzīgas. Sevišķi valstī, kur vidējais auto vecums ir virs 12 gadiem. Un vidējais odometru rādījums krietni virs 200 000. Ērti? Nē. Lēti? Arī nē. Bet cita ceļa vienkārši nav.”
CSDD Tehniskā departamenta vadītājs Jānis Liepiņš: “Pēc nobraukuma? Es teiktu, ka tas ir diezgan neīstenojams pasākums. Kurš un kā kontrolēs to nobraukumu? Pieņemsim, ka man nākamā apskate paredzēta pēc 40 000 km. Kas un kā to pārbaudīs? Policija apturēs uz ceļa un skatīsies odometrā?
Kaut cik sakārtotā kontroles vide šādi tiktu atkal un vēl vairāk saputrota. Piedevām mēs atkal vērstu publikas uzmanību uz daudzmaz apkarotajām odometru sagrozīšanām.
Turklāt nobraukuma skaitlis jau nekādi neparāda šī nobraukuma patiesos apstākļus. Ne ceļus, pa kuriem konkrētais auto ripojis, ne vadītāja braukšanas stilu, prasmi vai neprasmi pret tehniku izturēties saudzīgi, ne nepieciešamo apkopju savlaicīgu veikšanu, ne to ignorēšanu finanšu trūkuma dēļ.
Automobiļi ar vienādu nobraukumu var būt ļoti dažādā tehniskā stāvoklī. Tas tāpat kā ar kurpēm – manējās, katru dienu uzspodrinātas un peļķēm apkārt vadītas, labi kalpos daudz ilgāk nekā pavirša kaimiņa pa to pašu taku nevērīgi slātās.
Laikam jau tomēr Latvijai nav citas reālas kontroles versijas kā laika ziņā noteiktas obligātas pārbaudes. Vienīgais atvieglojums, par ko mēs kolēģu un citu ekspertu sarunās spriežam, varētu būt jaunu auto pirmās pārbaudes perioda pagarināšana līdz trim gadiem, otrā līdz vēl diviem. Iespējams, ka kaut kādu nobraukuma limitu vajadzētu noteikt arī šim periodam.”
